Zarnu iekaisums

Hroniska iekaisīga zarnu slimība (IBD) ir termins, kas apzīmē slimību grupu, kas rada ilgstošu iekaisumu gremošanas traktā. Visbiežāk sastopamie IBD veidi ir Krona slimība un čūlainais kolīts. Šo slimību gadījumā simptomi var pēkšņi pastiprināties, izraisot spēcīgas vēdera sāpes, krampjus, caureju un asiņu piejaukumu fēcēs. IBD neietekmē tikai gremošanas sistēmu – tā ietekmē arī vispārējo fizisko, emocionālo un psiholoģisko veselību. Iekaisīgā zarnu slimība ir ilgstoša un nav pilnībā izārstējama. Lai gan šis fakts var šķist nomācošs, pastāv ārstēšanas iespējas, kas palīdz kontrolēt IBD simptomus, kā arī iespējams veikt soļus, kas ļauj samazināt slimības ietekmi uz ikdienas dzīvi.

Iekaisīgo zarnu slimību veidi

Iekaisīgajām zarnu slimībām ir divas galvenās formas: Krona slimība un čūlainais kolīts.

• Krona slimība: Šī slimība veido čūlas jebkurā gremošanas sistēmas daļā – no mutes dobuma līdz tūpļa atverei, visbiežāk skar tievās zarnas beigu daļu un resnās zarnas sākumu.
• Čūlainais kolīts: Šajā gadījumā iekaisums un čūlas attīstās resnajā zarnā. Slimība parasti sākas taisnajā zarnā, no kurienes tā var izplatīties pa visu resno zarnu vai tās daļu.

Kādas pazīmes liecina par iekaisīgu zarnu slimību?

IBD simptomu smagums var atšķirties – tie var būt gan viegli, gan izteikti spēcīgi. Simptomi var atkārtoties periodiski paasinājumu veidā, un to rašanos nevar prognozēt. Kad ārstēšana novērš simptomus, šis stāvoklis tiek saukts par remisiju. Visbiežāk tiek novēroti šādi simptomi:

• Sāpes vēdera lejasdaļā, kuri var būt līdzīgi krampjiem.
• Asinis izkārnījumos.
• Ilgstoša caureja.
• Nespēks un enerģijas trūkums.
• Negaidīts svara zudums.

Kādi faktori izraisa iekaisīgu zarnu slimību?

IBD attīstās, kad imūnsistēmas šūnas gremošanas traktā kļūdaini uzbrūk veselajiem audiem, radot iekaisumu, kas izraisa Krona slimību vai čūlaino kolītu. Kaut arī konkrēts cēlonis nav noskaidrots, pētnieki analizē dažādas gēnu mutācijas, kas visbiežāk:

• Palīdz regulēt imūnsistēmu, lai izvairītos no pārmērīgas reakcijas uz svešām vielām.
• Ietekmē zarnu gļotādu – galveno aizsardzību pret iekšējiem iekaisumiem.
• Piedalās zarnu baktēriju augšanas kontrolē.

Ja šajās gēnu funkcijās notiek izmaiņas, risks saslimt ar IBD pieaug. Šādi gēni tiek saukti par jutīguma gēniem un to ir zināmi vairāk nekā 160. Ja cilvēks manto noteiktus šos gēnus, ikdienas situācijas var veicināt simptomu rašanos, pat ja slimību cēloņu lomā tās nav. Visbiežāk simptomus veicinošie faktori ir:

• Antibiotiku lietošana.
• Nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana.
• Smēķēšana.
• Stresa situācijas.

Pētnieki pēta arī to, vai izmaiņas zarnu mikrobiotā var veicināt pastāvīgu iekaisumu un tādējādi IBD attīstību.

Vai ēdiens var pastiprināt ibd simptomus?

Pats par sevi uzturs simptomus neizraisa, taču cilvēki atzīmē, ka noteikti pārtikas produkti vai dzērieni var saasināt sūdzības. Reakcija var būt individuāla, tomēr biežāk var pastiprināties:

• Alkoholiskie dzērieni.
• Dzerieni ar kofeīnu.
• Gāzētie dzērieni.
• Piena produkti.
• Pārtika ar paaugstinātu šķiedrvielu daudzumu.
• Taukvielām bagāts ēdiens.

Kādi ir ibd riska faktori?

Viens no galvenajiem riska faktoriem ir ģimenes anamnēze. Pētījumi liecina, ka no 5 līdz 20 procentiem cilvēku ar IBD ir tuvs radinieks (vecāks, brālis, māsa vai bērns), kuram arī diagnosticēta IBD. Kādas komplikācijas var izraisīt iekaisīga zarnu slimība? IBD var veicināt citas veselības problēmas gan gremošanas sistēmā, gan citos orgānos. Dažas komplikācijas var būt dzīvību apdraudošas vai nozīmēt nopietnu saslimšanu. Tās var būt:

• Resnās zarnas vēzis: IBD pastiprina resnās zarnas vēža rašanās risku.
• Zarnas sieniņas plīsums: Tā izpausmes ir spēcīgas sāpes vēderā, krampji, vēdera pūšanās un paaugstināta jutība uz palpināšanu.
• Toksisks megakolons: Ņemot vērā šo stāvokli, rodas asinis caurejā, intensīva vēdera sāpe un jūtīgums uz pieskārienu.

Vēl citas komplikācijas, kas saistītas ar gremošanas traktu, ir anālās fistulas un anālā kanāla sašaurinājumi. Anālā stenoze attīstās, ja sašaurinās anālais kanāls, kas traucē normālai vēdera izejai. IBD var palielināt arī šādu stāvokļu rašanās risku:

• Anēmija, kas saistīta ar sarkano asins šūnu deficītu.
• Veidojas asins recekļi.
• Pastāv acu sāpes un acu kairinājums.
• Nierakmeņi.
• Mutes dobuma čūlas.
• Aknu slimības, piemēram, ciroze un primārais sklerozējošais holangīts.
• Slikta barības vielu uzsūkšanās un tā izraisītais deficīts.
• Locītavu iekaisums.
• Ādas čūlas un izsitumi.
• Kaulu masas samazināšanās jeb osteoporoze.

Iekaisīgo zarnu slimību komplikācijas

Gan čūlainajam kolītam, gan Krona slimībai var būt kopīgas komplikācijas, kā arī specifiskas, kas raksturīgas kādam no abiem slimības veidiem. Tipiskas komplikācijas abos gadījumos ir:

• Resnās zarnas vēzis: Pacientiem ar čūlaino kolītu vai Krona slimību, kas skar būtisku resnās zarnas daļu, pieaug risks saslimt ar resnās zarnas vēzi. Profilaktiska pārbaude – kolonoskopija – parasti tiek sākta pēc 8 līdz 10 gadiem kopš diagnozes noteikšanas. Par optimālo pārbaudīšanās biežumu konsultējieties ar ārstu.
• Ādas, acu un locītavu iekaisumi: IBD saasinājumu laikā var izpausties artrīts, ādas bojājumi vai acs iekaisums (uveīts).
• Zāļu blakusparādības: Dažas no lietotajām zālēm palielina inficēšanās risku vai paaugstina atsevišķu vēža veidu attīstības iespējamību. Kortikosteroīdi var izraisīt osteoporozi, asinsspiediena paaugstināšanos un citas kaites.
• Primārais sklerozējošais holangīts: IBD gadījumā retos gadījumos parādās šī slimība, ko raksturo žults ceļu iekaisums un to fibroze. Rētas veidošanās sašaurina žultsvadus un kavē žults plūsmu, kas tālāk noved pie aknu bojājuma.
• Asins recekļu veidošanās: IBD palielina trombu risku gan vēnās, gan artērijās.
• Izteikta šķidruma zuduma izraisīta dehidratācija: Pārāk bieža caureja var novest pie organisma atūdeņošanās.

Krona slimībai tipiskās komplikācijas ir:

• Zarnu nosprostošanās: Krona slimība var skart visu zarnu sieniņu. Laika gaitā atsevišķi zarnu posmi sabiezē un sašaurinās, radot šķērsli gremošanas satura pārvietošanai. Dažos gadījumos nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, lai izņemtu bojāto zarnu daļu.
• Barības vielu nepietiekamība: Caureja, vēdera sāpes un krampji pasliktina ēšanas paradumus vai traucē barības vielu uzsūkšanos zarnās. Bieži attīstās arī anēmija zemā dzelzs vai B12 vitamīna līmeņa dēļ.
• Fistulas: Dažkārt iekaisums ietekmē visu zarnu sieniņu biezumu, veidojot fistulu – netipisku savienojumu starp dažādām ķermeņa daļām. Visbiežāk sastopamas perianālas fistulas (ap tūpļa atveri), taču tās var rasties arī citur organismā vai vēdera sienā. Fistulas mēdz inficēties, veidojot abscesu jeb strutainu dobumu.
• Anālās plaisas: Neliels plīsums audos, kas apklāj tūpļa atveri vai apkārtējo ādu, kur bieži attīstās infekcija. Tas izraisa sāpīgu vēdera izeju un var izraisīt arī perianālo fistulu.

Čūlainajam kolītam raksturīgās komplikācijas ir:

• Toksisks megakolons: Čūlainais kolīts dažkārt rada strauju resnās zarnas paplašināšanos un iekaisumu – bīstamu stāvokli, ko sauc par toksisko megakolonu.
• Resnās zarnas sieniņas plīsums: Caurums resnās zarnas sieniņā parasti veidojas toksiskā megakolona rezultātā, taču var parādīties arī patstāvīgi.

Kā notiek iekaisīgo zarnu slimību diagnostika?

Ārsts veic fizisko apskati un jautā par simptomiem – to ilgumu, intensitāti un periodiskumu. Lai precizētu diagnozi, var noteikt dažādus izmeklējumus:

• Vispārējo asins ainu.
• Kapsulas endoskopiju.
• Kolonoskopiju.
• Datora tomogrāfiju.
• Endoskopisko ultraskaņu.
• Elastīgo sigmoidoskopiju.
• Magnētiskās rezonanses tomogrāfiju.
• Augšējo endoskopiju.

Kā ārstē iekaisīgas zarnu slimības (ibd)?

Ārstēšanas izvēle atkarīga no konkrētā IBD veida, taču visi terapijas pasākumi mērķēti uz slimības simptomu mazināšanu un remisijas panākšanu. Speciālists var izrakstīt zāles simptomu atvieglošanai. Dažos gadījumos, ja medikamenti nesniedz rezultātu, ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Medikamenti

Kopumā IBD ārstēšanā lietojamās zāles palīdz kontrolēt iekaisumu un regulēt imūnsistēmas reakciju. Tos iespējams izmantot gan Krona slimības, gan čūlainā kolīta ārstēšanai:

• Antibiotikas: Izraksta, ja ir infekcija sakarā ar anālo fistulu.
• Caureju mazinoši līdzekļi: Ja diagnosticēta Krona slimība, ārsts var izrakstīt zāles, piemēram, loperamīdu.
• Bioloģiskie preparāti: Šīs zāles nomierina imūnsistēmu, kavējot tās pārmērīgu aktivitāti un iekaisuma attīstību.
• Kortikosteroīdi: Izmanto iekaisuma procesu mazināšanai.
• Imūnmodulatori un imūnsupresanti: Samazina imūnsistēmas pārmērīgu aktivitāti.

Ķirurģiska ārstēšana

Zāļu terapija bieži ļauj uzturēt kontroli pār simptomiem daudzus gadus. Taču, ja medikamenti vairs nesniedz rezultātu, ārsts iesaka ķirurģisku ārstēšanu, piemēram, daļēju vai pilnīgu resnās zarnas izgriešanu (kolektomiju).

Emīls Kalnsons

Ārsts un medicīnas izglītotājs, kurš specializējas slimību diagnostikā un simptomu analīzē. Ar vairāk nekā 10 gadu klīnisko pieredzi Dr. Kalnsons palīdz cilvēkiem atpazīt iespējamos veselības traucējumus agrīnās stadijās un veicina savlaicīgu medicīniskās palīdzības meklēšanu.

Dr. Emīls Kalnsons ir absolvējis Rīgas Stradiņa universitāti, vēlāk padziļināti studējis iekšķīgo slimību diagnostiku Vācijā, Freiburgas Universitātes klīnikā. Strādājot kā ģimenes ārsts reģionālajās klīnikās Latvijā, viņš skaidri saskatīja, cik bieži pacienti ignorē vai nepareizi interpretē ķermeņa sūtītos signālus. Šī pieredze mudināja viņu aktīvi iesaistīties veselības izglītībā, rakstīt izglītojošus rakstus un vadīt seminārus.