Resnās zarnas vēzis ir audzējs, kas veidojas resnajā zarnā – gremošanas trakta pēdējā posmā. Tas bieži tiek apzīmēts arī kā kolorektālais vēzis, kas ietver gan resnās, gan taisnās zarnas audzējus. Lai gan resnās zarnas vēzis var diagnosticēt jebkurā vecumā, lielākoties tas attīstās gados vecākiem cilvēkiem. Sākotnēji vēzis bieži veidojas no polipiem – labdabīgiem veidojumiem zarnas iekšpusē, kas laika gaitā var kļūt ļaundabīgi. Šīs slimības ārstēšanā tiek pielietotas dažādas metodes, tostarp ķirurģiskas operācijas, staru terapija, dažādi ārstnieciski līdzekļi, piemēram, ķīmijterapija, mērķterapija un imūnterapija.
Resnās zarnas vēža pazīmes un simptomi
- Pastāvīgas izmaiņas zarnu darbībā, piemēram, caureja, aizcietējums vai biežuma maiņa
- Asiņošana no tūpļa vai asiņu piejaukums izkārnījumos
- Nepatīkamas sajūtas, sāpes vai krampji vēderā, kā arī gāzu uzkrāšanās
- Sajūta, ka zarnas nav pilnībā iztukšojušās
- Pastiprināts vājums vai nogurums
- Nepamatots ķermeņa svara zudums
Lielākajai daļai pacientu ar agrīnas stadijas resnās zarnas vēzi simptomi var neparādīties.
Kad nepieciešams vērsties pie ārsta?
Jums ir jākonsultējas ar ārstu, ja parādās ilgstoši simptomi, kas rada bažas. Ieteicams veikt resnās zarnas vēža pārbaudes no aptuveni 50 gadu vecuma.
Kādi ir resnās zarnas vēža cēloņi?
Resnās zarnas vēzis visbiežāk rodas, kad veselas šūnas resnajā zarnā maina savu DNS. Šūnas DNS nosaka, kādām darbībām šūnai jāveic. Parasti šūnas aug un dalās noteiktā secībā, lai organisms varētu funkcionēt. Kad notiek mutācijas, šūnas kļūst nekontrolētas un sāk strauji vairoties, veidojot audzēju, kas var izplatīties apkārtējos audos. Audzēja šūnas var nonākt arī citās ķermeņa vietās. Precīzi lielākās daļas resnās zarnas vēžu cēloņi nav skaidri zināmi.
Resnās zarnas vēža riska faktori
Pastāv noteikti apstākļi un īpašības, kas palielina resnās zarnas vēža risku.
- Vecuma palielināšanās ir biežs riska faktors – lielākā daļa saslimšanas gadījumu konstatēti cilvēkiem vecākiem par 50 gadiem, taču pēdējos gados biežāk saslimst arī jaunāki cilvēki.
- Afrikāņu izcelsmes personām vēža attīstības iespējamība ir augstāka nekā citām etniskajām grupām.
- Pieredzēts resnās zarnas vēzis vai labdabīgi polipi iepriekš var palielināt saslimšanas iespēju nākotnē.
- Hroniski iekaisīgi zarnu traucējumi, piemēram, čūlains kolīts vai Krona slimība, veicina risku saslimt ar šo audzēja veidu.
- Iedzimtas ģenētiskas mutācijas ievērojami palielina risku, kaut arī lielākā daļa gadījumu nav saistīta ar iedzimtību. No pazīstamākajiem sindromiem jāmin ģimenes adenomatozā polipoze un Linča sindroms.
- Resnās zarnas vēzis ģimenes anamnēzē arī palielina potenciālo risku.
- Uzturs ar zemu šķiedrvielu daudzumu vai augstu tauku saturu saistīts ar augstāku resnās un taisnās zarnas vēža izplatību.
- Mazkustīgs dzīvesveids uzskata par būtisku riska faktoru.
- Cukura diabēts vai insulīna rezistences sindromi palielina saslimšanas iespējamību.
- Liekā ķermeņa masa ir apliecināta kā faktors, kas uzlabo iespēju saslimt un arī palielina mirstības risku no resnās zarnas vēža.
- Smēķēšana saistīta ar augstāku riska līmeni.
- Pārmērīga alkohola lietošana arī rada paaugstinātu iespējamību saslimt ar resnās zarnas vēzi.
- Personām, kuras pagātnē saņēmušas staru terapiju vēdera lejasdaļas audzējiem, saslimšanas risks ir paaugstināts.
Kā tiek diagnosticēts resnās zarnas vēzis?
Ārsti personām ar vidēju riska pakāpi parasti iesaka uzsākt resnās zarnas vēža pārbaudes ap 50 gadu vecumu. Ja riska pakāpe ir paaugstināta, pārbaudes vēlams sākt agrāk. Šim mērķim izmanto dažādas skrīninga metodes, katrai no tām ir savi ieguvumi un ierobežojumi. Ar kolonoskopijas palīdzību iespējams ne vien veikt izmeklēšanu, bet arī procedūras gaitā noņemt polipus vēl pirms tie kļuvuši ļaundabīgi.
Resnās zarnas vēža diagnosticēšanas metodes
Pēc simptomu parādīšanās ārsts var noteikt šādas diagnostikas pārbaudes un izmeklējumus:
- Kolonoskopija – izmeklējums, kurā ar elastīgu endoskopu, kas aprīkots ar nelielu kameru, tiek apskatīta visa resnā un taisnā zarna. Izmeklējuma laikā iespējams paņemt audu paraugus un veikt polipu izņemšanu. Noņemto materiālu turpmāk analizē laboratorijā.
- Asins analīzes, nosakot specifiskas vielas – piemēram, vēža embrionālo antigēnu (CEA). Dažos gadījumos resnās zarnas vēža šūnas ražo šīs vielas un to līmenis asinīs var palīdzēt ārstiem izvērtēt ārstēšanas efektivitāti un veidot prognozi.
Resnās zarnas vēža stadijas
Pēc vēža apstiprināšanas ārsts var noteikt papildu izmeklējumus, lai precizētu slimības stadiju. Tas palīdz izvēlēties piemērotāko ārstniecības plānu. Diagnozes noteikšanā tiek veikti vizuālie izmeklējumi, piemēram, datortomogrāfija vēdera, iegurņa un krūšu zonām. Bieži vien galīgo vēža stadiju nosaka jau pēc ķirurģiskās operācijas. Slimības attīstības pakāpi apzīmē ar romiešu cipariem no 0 (vēzis lokāls, tikai resnajā zarnā) līdz IV (ļaundabīgās šūnas plaši izplatījušās citos orgānos).
Resnās zarnas vēža ārstēšanas iespējas
Ārstniecības taktika izvēlas, ņemot vērā datus par vēža lokalizāciju, izplatību un esošajām veselības problēmām. Biežāk izvēlas ķirurģisku ārstēšanu. Papildus var ieteikt staru terapiju un ķīmijterapiju. Agrīnā stadijā iespējams izmantot mazāk invazīvas operācijas.
- Polipektomija jeb polipa izņemšana ar kolonoskopijas palīdzību ieteicama, ja audzējs ir mazs un atrodas ierobežotā vietā. Agrīnā stadijā tas ļauj pilnībā novērst vēža attīstību.
- Endoskopiskā gļotādas rezekcija nepieciešama, ja jāizņem lielāki polipi, to izdala kopā ar nelielu zarnas gļotādas daļu kolonoskopijas laikā.
- Laparoskopiskā ķirurģija – minimāli invazīva procedūra, kad polipus nevar izņemt kolonoskopiski. Operācijā veido vairākus nelielus griezumus vēdera sienā, caur tiem ievada instrumentus un kameru, lai veiktu nepieciešamos izmeklējumus un limfmezglu pārbaudi.
Citas operācijas var tikt izvēlētas, ja vēzis ir izplatījies plašāk.
- Daļēja kolektomija – minimāli invazīva metode, kurā noņem skarto resnās zarnas daļu kopā ar nelielu veselu zarnas fragmentu. Ja iespējams, atlikušās zarnas daļas sasavieno.
- Ostomijas ķirurģija tiek veikta, ja nav iespējams savienot zarnas galus. Vēderā izveido atveri, pa kuru izvadīt atkritumvielas īpašā maisā; bieži tā ir pagaidu procedūra, lai nodrošinātu dziedināšanu, bet gadījumos var būt arī ilgstoša.
- Limfmezglu izņemšana tiek veikta, operējot resnās zarnas vēzi, apkārtnē esošie mezgli tiek analizēti, lai notiktu audzēja izplatības novērtējums.
Papildu operācijas reizēm nepieciešamas, lai mazinātu zarnu nosprostojumu vai cita rakstura simptomus, kad vēzis ir progresējis un vispārējā veselība nepieļauj radikālu ārstēšanu. Ja audzējs ir izplatījies, piemēram, uz aknām vai plaušām, bet pacienta vispārējais stāvoklis ir apmierinošs, var ieteikt lokālas ārstēšanas metodes, tostarp operāciju. Ārsts dažos gadījumos nozīmē arī ķīmijterapiju pirms vai pēc operācijas, lai uzlabotu ārstēšanas iznākumu.
Ķīmijterapijas loma ārstēšanā
Ķīmijterapija ir zāļu terapija, kas vērsta uz audzēja šūnu iznīcināšanu. Tā tiek nozīmēta pēc operācijas pie izteiktākiem vēža perēkļiem vai izplatīšanās limfmezglos, lai iznīcinātu palikušās vēža šūnas un mazinātu recidīva risku. Dažos gadījumos ķīmijterapiju lieto pirms operācijas, lai samazinātu audzēja apjomu, tādējādi veicinot efektīvāku izņemšanu. Nereti ķīmijterapiju kombinē ar staru terapiju. Papildu terapija palīdz arī atvieglot simptomus, kurus citādi nav iespējams novērst ķirurģiski. Ja vēzis izplatījies citos orgānos, ārsts var ieteikt kombinētu ārstēšanu ar ķīmijterapiju un staru terapiju.
Staru terapijas izmantošana
Staru terapija izmanto spēcīgas enerģijas starus, piemēram, rentgena vai protonu starus, kas iznīcina vēža šūnas. To dažkārt pielieto pirms operācijas, lai mazinātu audzēja lielumu un tādējādi nodrošinātu vieglāku izņemšanu. Staru terapiju nolemj izmantot arī simptomu atvieglošanai, ja ķirurģiskas procedūras nav iespējamas. Dažkārt ārstēšanā tiek kombinēta ķīmijterapija ar staru terapiju.
Mērķterapijas būtība
Mērķterapija ir zāļu ārstēšanas metode, kas iedarbojas uz konkrētām izmainītām audzēja šūnu daļām. Šīs zāles bloķē noteiktas funkcijas šūnās, izraisot to bojāeju. Dažkārt mērķterapiju lieto kopā ar ķīmijterapiju, it īpaši progresējuša resnās zarnas vēža gadījumā.
Imūnterapijas nozīme
Imūnterapija stiprina organisma spēju atpazīt un apkaro vēža šūnas. Audzēja šūnas var maskēties, izdalot īpašus proteīnus, tādējādi izvairoties no imūnsistēmas atpazīšanas. Šī ārstēšana aptur šo procesu, un tā galvenokārt tiek izrakstīta progresējuša resnās zarnas vēža pacientiem. Pirms uzsākt imūnterapiju, var būt nepieciešami papildu izmeklējumi, lai izvērtētu šūnu reakcijas potenciālu.
Paliatīvās aprūpes uzdevums
Paliatīvā aprūpe ir īpaša veselības aprūpes joma, kas nodrošina simptomu mazināšanu un atbalstu smagu slimību gadījumā. Šajā atbalsta komandā ir ārsti, aprūpētāji un pārējie veselības speciālisti, kas sadarbojas ar pacientu, ģimeni un ārstējošajiem ārstiem, lai sniegtu papildu palīdzību blakus galvenajai ārstēšanai.
Sveikatos ir gyvenimo būdo ekspertė, specializuojanti įvairiose srityse nuo mitybos ir sporto iki psichologijos ir odontologijos. Ji dalijasi straipsniais apie sveiką maistą, sporto programas, ligų prevenciją bei gydymo būdus. Karolina taip pat analizuoja psichologinius aspektus, tokius kaip streso valdymas ar emocinė gerovė, bei pateikia mokslu grįstus patarimus. Jos tikslas – padėti skaitytojams gyventi sveikiau, laimingiau ir sąmoningiau.
