Pneimonija ir nopietna elpceļu slimība, kuras izraisītāji parasti ir baktērijas, bet dažkārt arī vīrusi vai sēnes. Nelietojot ārstēšanu savlaicīgi, pneimonija var radīt smagas sekas un apdraudēt dzīvību. Šī infekcija skar cilvēkus jebkurā vecumā, taču īpaši riskam pakļauti ir seniori un cilvēki ar novājinātu imunitāti. Rakstā ir izklāstītas pneimonijas galvenās pazīmes, atšķirības no citām elpceļu slimībām, riska faktori un rīcība aizdomu gadījumā.
Galvenie pneimonijas simptomi: ko ir būtiski zināt
Pneimonijas klīniskās izpausmes var atšķirties atkarībā no infekcijas veida, pacienta vecuma, veselības stāvokļa un sezonas. Bieži vien viens no pirmajiem simptomiem ir paaugstināta ķermeņa temperatūra, kas parasti pārsniedz 38 grādus pēc Celsija un ir saistīta ar drebuļiem – tā organisms cīnās ar infekciju. Tomēr ne visos gadījumos parādās drudzis: īpaši gados vecākiem cilvēkiem vai pacientiem ar novājinātu imunitāti temperatūras kāpums var būt minimāls vai vispār neizpausties.
Viens no biežākajiem simptomiem ir klepus. Sākumā tas var būt sauss, vēlāk pārtop mitrā klepū ar krēpām vai pat strutainiem izdalījumiem. Krēpu krāsa bieži norāda infekcijas raksturu – dzelteni vai zaļgani izdalījumi signalizē par baktēriju izraisītu ietekmi. Klepus ir noturīgs, stiprs un ilgi saglabājas. Arī sāpes krūškurvī bieži sastopamas; tās pastiprinās dziļi ieelpojot vai klepojot, kas liecina par pleiras – plaušas apvalka – iesaistīšanu procesā. Šādas sāpes parasti jūtamas asā, dzelkstošā veidā vienā krūškurvja pusē; dažkārt tās var tikt sajauktas ar sirds radītiem simptomiem, īpaši, ja bojāta kreisā plauša puse.
Izplatīta pneimonijas pazīme ir arī elpas trūkums. Skartām plaušām grūtāk uzņemt skābekli; cilvēks var izjust gaisa trūkumu pat miera stāvoklī, īpaši pie fiziskas slodzes, piemēram, kāpjot pa kāpnēm vai dodoties pastaigā. Šādos gadījumos nepieciešams nekavējoties meklēt medicīnisku palīdzību.
Papildus šiem simptomiem pneimoniju var pavadīt vispārējs vājums, nogurums, svīšana, apetītes zudums un muskuļu sāpes. Bērniem simptomi ne vienmēr ir tipiski – tie var izpausties kā biežāka elpošana, vemšana, uzbudināmība vai apātija.
Kā atšķirt pneimoniju no saaukstēšanās vai gripas
Pneimonijas klīniskās pazīmes bieži tiek jauktas ar saaukstēšanās vai gripas simptomiem, tāpēc svarīgi zināt galvenās atšķirības. Viens no būtiskiem atšķirības punktiem ir slimības attīstības dinamika. Saaukstēšanās izpaužas pakāpeniski: sākumā ir iesnas un šķavas, seko kakla sāpes un nedaudz paaugstināta temperatūra. Klepus parasti ir mierīgs, neizraisa būtisku diskomfortu vai elpas trūkumu.
Gripa bieži sākas pēkšņi ar ievērojamu drudzi, drebuļiem, izteiktām ķermeņa un galvas sāpēm, kā arī vispārēju vājumu. Gripas simptomi parasti saglabājas apmēram nedēļu un pakāpeniski samazinās. Klepus gripas gadījumā nav tik spēcīgs vai ilgstošs kā pneimonijas laikā.
Atšķirībā no saaukstēšanās vai gripas, pneimonija rada izteiktākas elpošanas grūtības – izteiktu krūškurvja sāpīgumu, elpas trūkumu, kā arī spēcīgu, pastāvīgu klepu. Drudzis var saglabāties ilgāku laiku un slikti reaģē uz temperatūras pazemināšanas līdzekļiem. Ja pēc saaukstēšanās vai gripas attīstās izteikts vājums, elpas trūkums, turpinās augsta temperatūra vai parādās drebuļi, var būt sākusies pneimonija kā komplikācija.
Pneimonija var attīstīties arī bez skaidras iepriekšējas infekcijas pazīmēm. Šādos gadījumos, kas īpaši raksturīgi senioriem, simptomi ir slēpti: izteikts vājums, aktivitātes samazinājums, apetītes trūkums un neliels klepus. Šādās situācijās būtiski laikus pamanīt pārmaiņas un, ja ir aizdomas, veikt krūškurvja rentgenizmeklējumu.
Riska grupas: kam draud biežāka saslimšana?
Pneimonija var skart ikvienu, tomēr ir grupas, kurām risks ir īpaši augsts. Tie ir zīdaiņi un mazi bērni, kuru imūnsistēma vēl nav pilnībā attīstījusies. Viņiem biežāk ir vīrusu infekcijas, kas var pāriet pneimonijā, un simptomi ne vienmēr ir klasiski, piemēram, var būt apātija, pastiprināta elpošana, ēšanas traucējumi.
Nozīmīga riska grupa ir vecāka gadagājuma cilvēki. Vecumam pieaugot, imunitāte kļūst vājāka, līdz ar to vecāka gadagājuma personām biežāk attīstās elpceļu infekcijas. Viņiem nereti ir blakus saslimšanas – sirds mazspēja, cukura diabēts, hroniska obstruktīva plaušu slimība, kas var sarežģīt slimības gaitu.
Cilvēki ar novājinātu imūnsistēmu – dažādu audzēju pacienti, personas, kas slimo ar AIDS, ir pēc orgānu transplantācijas vai ilgstoši lieto imūnsupresīvus medikamentus – ir īpaši uzņēmīgi pret pneimoniju. Šādos gadījumos pat bieži sastopamas baktērijas, kas veseliem cilvēkiem nekad neizraisītu slimību, var izraisīt smagu iekaisumu.
Pastiprināts risks pneimonijai ir arī smēķētājiem. Smēķēšana bojā bronhu gļotādu un vājina aizsargmehānismus, kā rezultātā infekcija vieglāk izplatās plaušu apakšējos elpceļos. Līdzīgas briesmas pastāv arī cilvēkiem, kuri uzturas piesārņotā vidē vai saskaras ar kaitīgām ķīmiskām vielām.
Arī pacientiem, kas ārstējas slimnīcā, var attīstīties tā sauktā slimnīcā iegūta pneimonija. Parasti tā ir smagāka un sliktāk reaģē uz terapiju, jo to izsauc rezistentas baktērijas.
Kad obligāti jāvēršas pie ārsta
Pneimonija nav saslimšana, ko varētu ārstēt mājās bez ārsta uzraudzības un precīzas diagnostikas. Jebkura no sekojošām pazīmēm ir indikācija tūlītējai medicīniskai konsultācijai:
- Izteikts, dziļš klepus ar strutainām krēpām
- Augsta temperatūra, kas saglabājas ilgāk par trīs dienām
- Krūšu sāpes, kas pastiprinās ieelpojot vai klepojot
- Elpas trūkums vai grūtības elpot, arī miera stāvoklī
- Lūpu vai nagu zila nokrāsa
- Pastāvīgs vājums vai apziņas traucējumi
Ārsts veiks plaušu klausīšanās izmeklējumu, meklējot elpošanas trokšņus vai svilpes, un visprecīzāko diagnostiku sniedz krūškurvja rentgenogramma. Vajadzības gadījumā var tikt noteikti arī asins testi, krēpu analīze vai pat datortomogrāfija, īpaši, ja aizdomas par komplikācijām.
Sevišķa uzmanība nepieciešama, ja saslimis pieder pie riska grupām – šādos gadījumos kavēšanās var radīt dzīvībai bīstamas komplikācijas, piemēram, plaušu abscesu, smagu elpošanas mazspēju vai sepsi.
Ārstēšana un profilakse
Pneimonijas terapija tiek pielāgota infekcijas ierosinātājam. Ja infekciju izraisījušas baktērijas, tiek nozīmēti antibiotiskie preparāti, kuri jālieto visā noteiktajā kursā, pat ja veselības stāvoklis uzlabojas agrāk – pārtraucot kursu, slimība var atjaunoties vai baktērijām izveidoties rezistence. Vīrusu pneimonijas ārstēšanā lielākoties lieto simptomātisku terapiju, īpašos gadījumos – pretvīrusu zāles. Svarīga ārstēšanas sastāvdaļa ir atpūta, pietiekams šķidruma uzņemšana un sabalansēta ēdienkarte. Smagākos gadījumos, ja ir izteikts elpas trūkums vai nepieciešama infūzijas terapija, var būt vajadzīga ārstēšanās stacionārā.
Noteicošu vietu ieņem arī profilakse. Vakcinācija pret gripu un pneimokoku infekciju ir efektīvs veids, kā pasargāt sevi, it īpaši, ja esat riska grupā. Jāizvairās no kontaktēšanās ar infekcijas slimniekiem, jāievēro higiēna, jāstiprina imūnsistēma, jāatmet smēķēšana un jāveic regulāras veselības pārbaudes.
Biežāk uzdotie jautājumi
- Pneimonija ne vienmēr izpaužas ar drudzi. Gados vecākiem cilvēkiem vai pacientiem ar hroniskām slimībām simptomi var būt minimāli un temperatūra var nepalielināties.
- Viegla pneimonija dažkārt ārstējama ambulatori, taču zāles drīkst nozīmēt tikai ārsts. Pašārstēšanās bez izmeklējumiem var būt bīstama veselībai.
- Pastāvīgs, dziļš klepus ilgāk par nedēļu, kam pievienojas strutaini krēpas, drudzis, krūšu sāpes vai elpas trūkums, var liecināt par pneimoniju.
Avots: https://www.mokslotaskas.lt/plauciu-uzdegimo-simptomai-ka-reikia-zinoti/
Sveikatos ir gyvenimo būdo ekspertė, specializuojanti įvairiose srityse nuo mitybos ir sporto iki psichologijos ir odontologijos. Ji dalijasi straipsniais apie sveiką maistą, sporto programas, ligų prevenciją bei gydymo būdus. Karolina taip pat analizuoja psichologinius aspektus, tokius kaip streso valdymas ar emocinė gerovė, bei pateikia mokslu grįstus patarimus. Jos tikslas – padėti skaitytojams gyventi sveikiau, laimingiau ir sąmoningiau.
