Pareizais nosaukums latviešu valodā ir **fibromialģija**.

Cilvēkiem, kuri ikdienā saskaras ar pastāvīgām sāpēm, nogurumu un citiem fibromialģijai raksturīgiem simptomiem, parastas aktivitātes var sagādāt grūtības. Lai arī par šo slimību vēl aizvien ir sastopami dažādi mīti, pastāv iespējas, kā ar to sadzīvot un vadīt simptomus.

Kas ir fibromialģija

Fibromialģija ir hroniska saslimšana, kuras galvenie simptomi ir:

• muskuļu un skeleta sāpes
• paaugstināta jutība
• vispārējs nogurums
• miega un kognitīvās funkcijas traucējumi

Šī diagnoze tiek noteikta grūti, jo simptomi pārklājas ar citām saslimšanām. Tāpat šobrīd nav specifisku izmeklējumu, kas ļautu nepārprotami noteikt fibromialģiju. Tāpēc šo slimību bieži sajauc ar citām veselības problēmām. Iepriekš atsevišķi mediķi apšaubīja, vai fibromialģija ir reāla slimība, tomēr tagad tās izpratne ir ievērojami progresējusi. Aptuveni 4 miljoni pieaugušo jeb ap 2 procentiem iedzīvotāju ir skāruši fibromialģijas simptomi. Lielākoties diagnozi nosaka sievietēm ap vidējo vecumu, taču slimība var attīstīties arī bērniem. Lai arī attieksme pret šo kaiti kļūst saprotošāka, tās ārstēšana joprojām sagādā grūtības. Atsevišķos gadījumos palīdz medikamenti, terapija un ikdienas dzīvesveida maiņa, kas var mazināt simptomus un uzlabot dzīves kvalitāti. Dažkārt ir arī periodi, kad sāpes un nogurums samazinās.

Fibromialģijas simptomi

Fibromialģija izraisa sāpes noteiktās ķermeņa vietās, kuras daļēji pārklājas ar agrāk aprakstītajiem jutīgajiem punktiem, lai gan ne visos šajos punktos tiek konstatētas sāpes. Visbiežāk sāpes ir pastāvīgas, trulas un izteikti izplatītas. Diagnozes nosacījums ir izteiktas muskuļu un skeleta sāpes četrās no piecām ķermeņa zonām pēc 2016. gada fibromialģijas diagnostikas vadlīnijām. Pašlaik šīs sāpes dēvē par daudzapvidus sāpēm – iepriekš tika lietots termins “hroniskas izplatītas sāpes”. Papildus sāpēm novērojami arī šādi simptomi:

• nogurums
• miega traucējumi
• ilgstošs miegs bez atpūtas sajūtas
• galvassāpes
• grūtības koncentrēties
• sausas acis
• izsitumi vai nieze uz ādas
• apakšējās vēdera daļas sāpes vai spiedoša sajūta
• urīnpūšļa traucējumi, piemēram, intersticiālais cistīts
• depresija
• trauksme

Fibromialģija ietekmē ne tikai fizisko pašsajūtu, bet var negatīvi atsaukties arī uz emocionālo stāvokli.

“Smadzeņu migla” fibromialģijas gadījumā

Daži pacienti saskaras ar domāšanas grūtībām, kas tiek aprakstītas kā “smadzeņu migla”. Tai raksturīgi simptomi ir:

• aizmāršība
• grūtības koncentrēties
• sarežģījumi ilgstoši noturēt uzmanību

Atsevišķām personām šī izpausme sagādā vēl lielāku diskomfortu nekā sāpes.

Kā izpaužas sāpes fibromialģijas gadījumā

Sāpes ir galvenais fibromialģijas simptoms. Tās jūtamas dažādos muskuļos un mīkstajos audos visā ķermenī. Intensitāte var svārstīties no vieglas līdz ļoti spēcīgai, kas būtiski ietekmē ikdienas dzīves kvalitāti.

Krūškurvja sāpes

Ja fibromialģijas dēļ sāpes ir krūškurvja apvidū, tās var atgādināt sirdslēkmes simptomus. Sāpes koncentrējas vietā, kur skrimslis savieno ribas ar krūškaulu, un var izplatīties uz pleciem vai rokām. Šīs sāpes var raksturot kā:

• asa
• dūrejoša
• dedzinoša
• apvienota ar elpas trūkuma sajūtu, kas līdzīga sirdslēkmei

Muguras sāpes

Mugura ir viena no visbiežāk sastopamajām ķermeņa vietām, kur jūtamas fibromialģijai raksturīgās sāpes. Tā kā lielākā daļa cilvēku dzīvē izjūt muguras sāpes, mēdz būt sarežģīti noteikt, vai tās izraisa fibromialģija vai cita slimība, piemēram, artrīts vai muskuļu sastiepums. Palīgā var nākt arī citi simptomi, piemēram, kognitīvi traucējumi un nogurums, kas palīdz noteikt sāpju izcelsmi. Pastāv arī iespēja vienlaikus saslimt ar fibromialģiju un artrītu. Tie paši medikamenti, kas palīdz citām fibromialģijas izpausmēm, var atvieglot arī muguras sāpes. Vingrinājumi stiepšanas un spēka attīstīšanai palīdz saglabāt muguras muskuļus un mīkstos audus ap mugurkaulu.

Kāju sāpes

Sāpes kājās fibromialģijas gadījumā visbiežāk rodas muskuļos vai mīkstajos audos. Tās var atgādināt artrīta izraisītu stīvumu vai saspringta muskuļa sāpes. Intensitāte var būt:

• dziļa
• dedzinoša
• pulsējoša

Reizēm fibromialģija kājās rada nejutīgumu vai tirpšanu. Dažiem rodas nepatīkamas “kāpjošu kukaiņu” sajūtas. Ja sajūtama pastāvīga vēlme kustināt kājas, tas var liecināt par nemierīgo kāju sindromu, kas bieži parādās kopā ar fibromialģiju. Nepietiekams spēks var radīt kājās smaguma sajūtu, kas raksturīga nogurumam.

Fibromialģijas ārstēšana

Pašlaik nav terapijas, kas pilnībā izārstētu fibromialģiju. Ārstēšanas mērķis ir mazināt simptomus un uzlabot ikdienas dzīvi, izmantojot medikamentus, pašaprūpes metodes un dzīvesveida maiņu. Noder arī emocionālais atbalsts un informācijas apmaiņa – piemēram, dalība atbalsta grupās vai psihoterapijā.

Medikamentoza ārstēšana

Ar medikamentiem iespējams mazināt sāpes un uzlabot miegu. Parasti tiek lietoti pretsāpju līdzekļi, pretkrampju līdzekļi un antidepresanti.

Pretsāpju medikamenti

Fibromialģijas izraisītas sāpes var būt tik traucējošas, ka apgrūtina ikdienas funkcijas. Vieglākiem gadījumiem var izvēlēties bezrecepšu līdzekļus:

• paracetamols
• acetilsalicilskābe
• ibuprofēns
• naproksēns

Šie līdzekļi palīdz samazināt sāpes, diskomfortu un uzlabot dzīves kvalitāti, kā arī var pozitīvi ietekmēt miegu. Daudzi no šiem pretsāpju medikamentiem mazina iekaisumu, taču iekaisuma process nav tipisks fibromialģijai. Ja fibromialģija norit vienlaikus ar citām slimībām, piemēram, reimatoīdo artrītu, šīs zāles var būt noderīgas. Svarīgi atcerēties, ka nesteroīdajiem līdzekļiem ir blakusparādības, ja tos lieto ilgstoši. Retāk izmanto opiātus, jo nav pierādīts to ilgtermiņa pozitīvais efekts – turklāt devas mēdz strauji pieaugt, kas apdraud veselību. Tramadols ir viens no biežāk fibromialģijai saistītajiem opiātiem, taču atsevišķi eksperti to neuzskata par klasiski opiātu preparātu, jo tam ir arī serotonīna un norepinefrīna ietekmējoša darbība. Jaunākie pētījumi nav snieguši pietiekamus pierādījumus tramadola efektivitātei fibromialģijas ārstēšanā, tāpēc nepieciešami turpmāki pētījumi.

Pretkrampju līdzekļi

Pirmā pretkrampju zāle, ko oficiāli apstiprināja fibromialģijas ārstēšanai, bija pregabalīns – tas kavē sāpju signālus nervos. Gabapentīns sākotnēji izstrādāts epilepsijas ārstēšanai, taču var palīdzēt arī fibromialģijas simptomu mazināšanā, lai gan nav oficiāli apstiprināts šai diagnozei un tiek pielietots “off-label” režīmā.

Zāļu lietošana ārpus norādītās indikācijas

Dažas zāles reizēm izraksta arī tad, ja nav tiešas atļaujas lietošanai konkrētai diagnozei, pamatojoties uz ārsta izvērtējumu.

Antidepresanti

Duloksetīns un milnaciprāns var mazināt sāpes un nogurumu, palīdz arī līdzsvarot neirotransmiteru līmeni un uzlabo miegu. Šie medikamenti ir apstiprināti fibromialģijas ārstēšanai.

Citi medikamenti

Atsevišķi līdzekļi, piemēram, miegu veicinoši medikamenti, atvieglo noteiktus simptomus, kaut arī nav tieši paredzēti fibromialģijas ārstēšanai. Muskuļu relaksanti, kas agrāk tika izmantoti, pašlaik nav ieteicami. Zinātnē tiek pētīti jauni ārstniecības risinājumi, kas nākotnē varētu būt efektīvi arī fibromialģijas pacientiem.

Dabiski veidi fibromialģijas simptomu mazināšanai

Ja zāles pilnībā neatvieglo simptomus, iespējams izmēģināt alternatīvas metodes. Daudzas dabiskas pieejas domātas stresa un sāpju mazināšanai, kā arī emocionālās un fiziskās pašsajūtas uzlabošanai. Tās var izmantot kopā ar tradicionālo ārstēšanu vai atsevišķi. Efektīvas alternatīvas stratēģijas ir:

• fizioterapija un ergoterapija – nostiprina muskuļus, samazinot izmaiņu slodzi
• akupunktūra
• masāžas
• meditācija
• joga (piesardzīgi, ja novērojama locītavu hipermobilitāte)
• tai-či
• fiziskas aktivitātes
• stresa vadības tehnikas
• sabalansēts un pilnvērtīgs uzturs
• 5-hidroksitriptofāns (5-HTP) – aminoskābe, kas var ietekmēt serotonīna līmeni

Psihoterapija palīdz samazināt stresu, kas saistīts ar fibromialģijas paasinājumiem. Grupās var rast iespēju dalīties pieredzē, kamēr individuāla terapija vairāk piemērota personām, kas vēlas individuālu atbalstu. Kognitīvi biheiviorālā terapija ir viena no efektīvām stresa un trauksmes pārvaldības iespējām. Sabalansēta ēšana uzlabo simptomu kontroli, uztur enerģijas līmeni un palīdz rūpēties par vispārējo veselību. Atsevišķu produktu izslēgšana no uztura var paaugstināt dzīves kvalitāti. Lielākā daļa alternatīvo risinājumu nav pilnīgāk izpētīti vai apstiprināti kā efektīvi – pirms izmēģināt kādu no tiem, vēlams konsultēties ar ārstu.

Fibromialģijas rašanās cēloņi

Speciālisti vēl nav noteikuši tiešu fibromialģijas cēloni. Jaunākie pētījumi liecina, ka slimība var veidoties ģenētiskas predispozīcijas dēļ, kuru ietekmē viens vai vairāki ārējie faktori, piemēram, infekcija, trauma vai ilgstošs stress. Līdz šim nav arī pilnībā izprasts, kāpēc slimība izraisa ilgstošas, izplatītas sāpes. Viena no teorijām ir, ka galvas smadzenes samazina sāpju slieksni un agrāk nebūtiski stimuli kļūst ļoti sāpīgi. Alternatīva hipotēze – smadzenēm un nervu sistēmai varētu būt grūtības pareizi apstrādāt vai reaģēt uz parastiem sāpju signāliem. To var ierosināt ķīmisks disbalanss smadzenēs vai traucējumi muguras smadzeņu nervu mezglā, kas atbild par sāpju signāla vadību.

Iedzimtība

Fibromialģija visbiežāk izpaužas ģimenēs. Ja kādam tuvam radiniekam konstatēta šī slimība, arī paša risks ir ievērojami lielāks. Ir novērotas dažas ģenētiskas mutācijas, kas saistītas ar slimības attīstību un ietekmē nervu signālu apmaiņu.

Infekcijas

Pārdzīvota infekcija var veicināt fibromialģiju vai pastiprināt tās simptomus. Izplatītākās saistītās infekcijas ir:

• gripa
• pneimonija
• Epšteina–Barra vīruss
• kuņģa-zarnu trakta infekcijas, piemēram, salmoneloze un šigeloze

Traumas

Pēc smagas fiziskas vai emocionālas traumas dažkārt attīstās fibromialģija. Bieži šī slimība ir saistīta ar posttraumatiskā stresa traucējumiem.

Stress

Līdzīgi kā traumas, hronisks stress atstāj negatīvu iespaidu uz organismu. Tas saistīts ar hormonālām izmaiņām, kas var būt par iemeslu slimības attīstībai.

Fibromialģijas riska faktori

Līdz šim nav noteikts viens konkrēts slimības izraisītājs, taču pastāv noteikti apstākļi, kas palielina fibromialģijas iespējamību:

• Dzimums. Lielākā daļa pacientu ir sievietes, lai gan iemesli šādai tendencei vēl nav pilnībā zināmi.
• Vecums. Fibromialģiju visbiežāk diagnosticē vidēja vecuma cilvēkiem, un risks saslimt pieaug gadu gaitā, bet slimība iespējama arī bērniem.
• Ģimenes anamnēze. Ja tuvākie radinieki ir saslimuši ar šo slimību, palielinās arī personīgais saslimšanas risks.
• Citas slimības. Lai arī fibromialģija nav artrīta paveids, cilvēkiem ar reimatoīdo artrītu ir lielāka iespēja iegūt arī šo diagnozi. Turklāt aptuveni 30 procentiem pacientu ar sarkanās vilkēdes diagnozi novērojama arī fibromialģija.

Pētnieki turpina izzināt šo slimību un tās rašanās mehānismus.

Fibromialģijas diagnostika

Diagnozi apstiprina, ja izkliedētas sāpes saglabājas vismaz trīs mēnešus četrās no piecām noteiktām ķermeņa daļām. “Izplatušās” nozīmē, ka sāpes jūtamas abās ķermeņa pusēs, virs un zem jostasvietas. Rūpīga veselības pārbaude ļauj izslēgt citus iespējamus hronisku sāpju cēloņus. Tā kā nav specifisku laboratorisku vai attēldiagnostikas metožu, kas varētu precīzi noteikt slimību, visbiežāk lieto izslēgšanas principu. Lai gan nav konkrēta izmeklējuma pilnīgai apstiprināšanai, veic attēldiagnostiku vai asins analīzes, lai izslēgtu citas ilgstošu sāpju izraisītājas. FM/a tests ir asins analīze, ko piedāvā fibromialģijas noteikšanai. Testa izstrādātāji norāda, ka rezultāti ir uzticami, taču daļa ekspertu pauž piesardzību. Tas nosaka noteiktu ķīmisko vielu – citokīnu un ķemokīnu olbaltumvielu – klātbūtni.

Fibromialģijas jutīgie punkti

Iepriekšējā praksē fibromialģiju diagnosticēja, novērtējot sāpes konkrētos jutīgos punktos. Diagnozi piešķīra, ja pacients sajuta sāpes vismaz 11 no 18 raksturīgajām anatomiskām vietām. Visbiežāk pārbaudītie jutīgie punkti bija:

• pakauša daļa
• plecu augšdaļa
• krūškurvja priekšējā daļa
• elkoņu ārpuse
• gūžas
• ceļgali

Mūsdienās šie jutīgie punkti vairs nav galvenais diagnozes balsts. Tā vietā ārsti balstās uz to, vai sāpes ir četrās no piecām noteiktām ķermeņa zonām pēc 2016. gada diagnostikas vadlīnijām un nav identificējams kāds cits stāvoklis, kas izskaidro simptomus.