Pareizais nosaukums latviešu valodā ir **čūlainais kolīts**.

Čūlainais kolīts ir hroniska autoimūna zarnu slimība, kas izraisa resnās zarnas gļotādas iekaisumu un čūlu veidošanos. Šī slimība var parādīties jebkurā vecumā, tomēr biežāk izplatīta cilvēkiem vecumā no 15 līdz 30 gadiem vai no 50 līdz 70 gadiem. Lai gan čūlaino kolītu pilnībā izārstēt nav iespējams, pareiza ārstēšana palīdz kontrolēt simptomus un sasniegt remisiju. Aptuveni pusei pacientu simptomu intensitāte ir viegla, taču dažos gadījumos nepieciešama pastiprināta terapija. Čūlas parasti neskart tievās zarnas apvidu, tomēr tās var rasties resnās zarnas apakšējā daļā. Slimības gaita palielina resnās zarnas vēža risku, tādēļ ir svarīgi veikt profilaktiskas pārbaudes pie ārsta ik pēc 8–12 mēnešiem. Statistikas dati liecina, ka cilvēkiem ar Aškenāzu ebreju izcelsmi ir lielāka iespēja saslimt ar čūlaino kolītu. Pētījumi norāda, ka apmēram pusei slimnieku novērojamas sāpes vēderā. Sāpes mēdz būt spēcīgas un bieži kombinējas ar biežām vēdera izejām, kuru laikā var parādīties asinis un gļotas izkārnījumos. Čūlains kolīts var izraisīt dažādas komplikācijas, piemēram, organisma atūdeņošanos, sepsi, ankilozējošo spondilītu vai zarnu plīsumu.

Kas ir čūlains kolīts?

Čūlains kolīts ir autoimūna zarnu slimība, kurai raksturīgs iekaisums tikai resnajā zarnā. Parasti slimība sākas taisnās zarnas rajonā, laika gaitā iekaisums var izplatīties augšup pa resno zarnu. Tā raksturīga ar gļotādas bojājumiem un čūlu veidošanos resnās un dažreiz arī tievās zarnas apakšējās daļas apvidū. Slimību ietekmē ģenētika, vecums, smēķēšana, uztura paradumi un lietotās zāles. Simptomi visbiežāk sākas 15 līdz 70 gadu vecumā, tomēr liela daļa diagnožu tiek uzstādīta jauniešiem līdz 30 gadiem. Čūlaina kolīta pazīme ir asiņains caureja. Slimībai ir viļņveidīga gaita ar atkārtotiem uzliesmojumiem un remisijām. Agrīna ārstēšanas uzsākšana un regulāra medicīniskā uzraudzība palīdz kontrolēt slimības gaitu un novērst iespējamās komplikācijas, piemēram, asiņošanu no zarnām vai kolorektālo vēzi. Uztura pielāgošana, smēķēšanas atmešana, stresa kontrole, fiziskās aktivitātes un regulāri veselības pārbaudes palīdz retāk un vieglāk pārdzīvot saasinājumus.

Čūlainā kolīta simptomi

Čūlainā kolīta pazīmju smagums var svārstīties no viegla līdz ļoti izteiktam, atkarībā no iekaisuma pakāpes un bojātās zarnas zonas. Tādēļ ir svarīgi atpazīt galvenos simptomus un zināt, kad jāmeklē speciālista palīdzība.

Visbiežākie simptomi

Tipiskie čūlainā kolīta simptomi ir caureja ar asiņu vai gļotu piejaukumu, sāpes vēderā, diskomforts vai sāpes taisnās zarnā, asiņošana no taisnās zarnas, steidzama vajadzība iztukšot zarnas, svara zudums, pastāvīgs nogurums un paaugstināta ķermeņa temperatūra. Bērniem slimība nereti kavē augšanu. Papildu var parādīties acu iekaisums, locītavu pietūkums un čūlas mutes gļotādā.

Kad vērsties pie ārsta?

Pie ārsta jāgriežas, ja rodas asiņošana no zarnām, nakts caureja vai simptomi progresē un nav kontrolējami ar bezrecepšu līdzekļiem. Ignorējot šos traucējumus, var attīstīties nopietnas komplikācijas — toksiska resnās zarnas paplašināšanās, zarnu plīsums, pastiprināta šķidruma zuduma dēļ atūdeņošanās un kaulu blīvuma samazināšanās. Savlaicīga diagnosticēšana un ārstēšana palīdz labāk pārvaldīt slimību un uzlabot ikdienas dzīves kvalitāti.

Čūlainā kolīta iemesli un riska faktori

Čūlains kolīts ir sarežģīta slimība, kuras izcelsme vēl nav pilnībā saprotama. Zināms, ka slimība saistīta ar imūnsistēmas darbības traucējumiem. Šajā gadījumā organisma aizsargspējas kļūdaini reaģē uz zarnu dabiskajām baktērijām un audiem, izraisot iekaisumu.

Slimības cēloņi

Galvenais čūlainā kolīta attīstības iemesls ir autoimūna reakcija, kurā imūnsistēma uzbrūk veselajiem zarnu audiem, tos uztverot kā kaitīgus. Cits svarīgs faktors ir ģenētiskā nosliece — pētījumi liecina, ka saslimšana bieži pārmantota ģimenēs. Turklāt, lai arī slimība var rasties dažādos vecuma posmos, īpaši uzņēmīgi ir jaunieši līdz 30 gadiem.

Riska faktori

Pie svarīgākajiem riska faktoriem pieder iedzimtība — ja ģimenē kādam diagnosticēts čūlains kolīts, pārējiem radiniekiem ir lielāka iespēja ar to saslimt. Autoimūnās slimības un imūnsistēmas novirzes arī veicina risku. Būtisks faktors ir vecums, jo lielākoties slimību atklāj līdz 35 gadiem. Kaut arī stress vai nepareizs uzturs var pastiprināt simptomus, tie nav tieši atbildīgi par slimības rašanos.

Kā notiek čūlainā kolīta diagnosticēšana?

Lai noteiktu precīzu diagnozi un novērtētu slimības stadiju, nepieciešami vairāki izmeklējumi. Zemāk apskatīti būtiskākie diagnostiskie paņēmieni un ieteikumi sagatavošanās procesam.

Galvenie izmeklējumi

Pirmās izvēles diagnostikas metode ir fēču analīzes, lai noteiktu asiņu klātbūtni izkārnījumos, kas norāda uz iekaisumu zarnu traktā. Vēl viena nozīmīga pārbaude ir endoskopija, kas ļauj tiešā redzē novērtēt resnās zarnas gļotādas stāvokli. Svarīgs izmeklējums ir arī kolonoskopija, ar kuras palīdzību iespējams izvērtēt visu resno zarnu un, nepieciešamības gadījumā, iegūt audu paraugus histoloģiskai analīzei.

Sagatavošanās izmeklējumiem

Veiksmīgai diagnostikai būtiski ir pareizi sagatavoties izmeklējumiem. Pirms fēču analīzēm jāievēro ārsta dotās rekomendācijas par uzturu. Endoskopijas un it īpaši kolonoskopijas veikšanai nepieciešama īpaša diēta un dažreiz arī zāļu lietošana zarnu attīrīšanai.

Čūlainā kolīta ārstēšanas veidi

Čūlainā kolīta ārstēšana paredz medikamentus un, atsevišķos gadījumos, ķirurģiju, lai samazinātu simptomus un kavētu slimības progresēšanu. Piemērotā terapija tiek izvēlēta, ņemot vērā slimības smagumu un pacienta individuālo atbildes reakciju uz ārstēšanu.

Medikamentozā terapija

Biežākais ārstēšanas veids ir medikamenti. Visbiežāk lieto pretiekaisuma līdzekļus, piemēram, aminosalicilātus vai kortikosteroīdus, kas palīdz mazināt iekaisuma aktivitāti zarnās. Dažiem pacientiem var būt nepieciešami imūnsupresanti, piemēram, azatioprīns vai 6-merkaptopurīns, kas nomāc imūnās sistēmas darbību un novērš bojājumu attīstību. Ja ierastie medikamenti nepalīdz, var tikt pielietoti bioloģiskie līdzekļi, piemēram, adalimumabs vai infliksimabs.

Ķirurģiska ārstēšana

Lielākoties ar zālēm iespējams kontrolēt saslimšanas gaitu, tomēr reizēm nepieciešama operācija, ja zāļu terapija nedod rezultātus vai simptomu un komplikāciju smagums pieprasa radikālu iejaukšanos. Operācijā parasti izņem visu vai daļu resnās zarnas, līdz ar to var panākt ilgstošu simptomu likvidāciju un uzlabot dzīves kvalitāti. Lai gan uzturā īpaši ieteicama Vidusjūras diēta un papildus D vitamīna lietošana.

Uzturs un diēta čūlainā kolīta gadījumā

Uzturs ieņem nozīmīgu lomu slimības pārvaldībā. Universālas vienas diētas nav, taču dažādi uztura pielāgojumi palīdz mazināt simptomus un uzlabot ikdienas labsajūtu.

Ikdienas situācijas pārvaldībai

Parasti ieteicama diēta ar zemu šķiedrvielu daudzumu, jo tā var samazināt zarnu kustību biežumu un attiecīgi arī caureju. Būtiska ir arī FODMAP diēta, kas palīdz mazināt simptomu smagumu, izvairoties no fermentējamiem ogļhidrātiem. Jaunākos pētījumos norāda, ka pārāk daudz tauku un glutēna uzturā var izraisīt simptomu pastiprināšanos, tāpēc to vajadzētu samazināt.

Uztura bagātinātāji

• Uztura speciālisti iesaka lietot papildus vitamīnus un minerālvielas, lai novērstu uzturvielu deficītu un anēmiju.
• Īpaši nepieciešams uzņemt pietiekamu daudzumu dzelzs un kalcija.
• Pilnvērtīgs uzturs un labi izvēlēti uztura bagātinātāji palīdz stiprināt vispārējo veselību un novērst komplikācijas.

Profilakse un dzīvesveids ar čūlaino kolītu

Profilakse ir svarīga, lai mazinātu slimības uzliesmojumus un uzlabotu dzīves kvalitāti. Lai gan pilnīga izārstēšana nav iespējama, dzīvesveida uzlabošana ar stresa kontroli un fiziskām aktivitātēm ir nozīmīga.

Stresa pārvaldība

Stress bieži saasina slimības gaitu, tāpēc ieteicams apgūt metodes, kā labāk tikt galā ar emocijām. Šim nolūkam palīdz meditācija, elpošanas vingrinājumi vai pastaigas dabā. Pie šādas pieejas pacientiem bieži vien uzlabojas pašsajūta.

Fiziskās aktivitātes

Regulāras fiziskās aktivitātes sekmē vispārējo veselību un samazina slimības simptomu smagumu. Nav būtiski, vai izvēlaties skriešanu, jogu vai vieglu aerobiku, rezultatīvāks ir pastāvīgs un mēreni aktīvs dzīvesveids. Nodarbības palīdz stiprināt imūnsistēmu, uzlabot psiholoģisko stāvokli un mazināt iekaisumu organismā.

Iespējamās komplikācijas

Nelaikā ārstēta čūlainā kolīta gadījumā var attīstīties nopietnas komplikācijas, kas var radīt draudus veselībai, tāpēc pacientiem jāzina iespējamie riski un preventīvās darbības. Pēdējos gados slimība kļuvusi biežāka arī Latvijā, savukārt Eiropā skartos ir apmēram pusmiljons cilvēku.

Atūdeņošanās

Viens no biežiem sarežģījumiem ir organisma atūdeņošanās ilgstošas caurejas dēļ, kad tiek zaudēts daudz šķidruma. Lai to nepieļautu, svarīgi regulāri uzņemt pietiekamu šķidruma daudzumu.

Zarnu plīsums

Zarnu perforācija vai plīsums ir viena no visbīstamākajām komplikācijām. Smagi bojājumi vai izteikts iekaisums var novest pie cauruma izveidošanās zarnā, kas prasa neatliekamu medicīnisko palīdzību, jo iespējams sepse, kas apdraud dzīvību. Regulāra ārsta uzraudzība palīdz izvairīties no šīm komplikācijām, kā arī novērš resnās zarnas noslīdēšanu vai aknu slimības attīstību. Ilgstošs neārstēts iekaisums palielina arī vēža attīstības risku. Hronisks iekaisums var radīt nopietnas veselības problēmas un palielina operācijas nepieciešamību nākotnē. Tāpēc pacientiem jāievēro ārsta norādījumi un jāpiedalās visos ordinētajos izmeklējumos, lai laikus pamanītu komplikācijas.

Ārsta loma un pacientu pieredze, saskaroties ar čūlaino kolītu

Veiksmīgai slimības pārvaldībai ārsts izstrādā personalizētu ārstēšanas plānu. Pacientam būtiski saprast terapijas gaitu un sadarboties ar speciālistu, lai sasniegtu vislabākos rezultātus. 70% pacientu uztraucas par dzīves kvalitāti pēc stomas izveides. Lai novērstu šādas problēmas, ārstēšanas plānam jāaptver gan medicīniski, gan psiholoģiski aspekti.

Ārsta ieteikumi

Ārsts izvēlas ārstēšanas stratēģiju, kas vislabāk atbilst konkrētā pacienta vajadzībām. Pētījumi rāda, ka 67% pacientu pēcoperācijas periodā izjūt sāpes, turklāt rūpīgi izstrādāts terapijas plāns parasti palīdz mazināt nepatīkamo simptomu smagumu. Gandrīz visi pacienti, 93%, norāda nepieciešamību iegūt sīkākas instrukcijas par stomas kopšanu, tāpēc ārstam ir jānodrošina piekļuve visai nepieciešamajai informācijai un palīdzībai.

Pacientu pieredze

Pieredzes liecina, ka ārstam ir būtiska nozīme pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanā. Piemēram, puse pacientu norādīja uz stomas kopšanas zināšanu trūkumu, bet 40% vēlētos saņemt lielāku uzmanību un cieņu. Lai pieredze būtu pozitīva, ārstam jāņem vērā ne tikai fiziskie simptomi, bet jāpievērš uzmanība arī pacienta emocionālajam un sociālajam stāvoklim. 20% pacientu pietrūka laika socializācijai, bet vēl 7% meklēja morālo atbalstu, kas liecina, ka šos aspektus nedrīkst atstāt bez ievērības.

Čūlainais kolīts un Krona slimība: galvenās līdzības un atšķirības

Čūlains kolīts un Krona slimība ir biežākās hroniskās iekaisīgās zarnu slimības, kuras nereti tiek jauktas. Abām slimībām ir kopīgas pazīmes, taču pastāv arī būtiskas atšķirības. Latvijā čūlaina kolīta biežums ir četras reizes lielāks nekā Krona slimībai. Abos gadījumos slimība rodas autoimūnas reakcijas rezultātā, kad organisms uzbrūk paša audiem. Čūlains kolīts skar tikai resnās zarnas gļotādu, kamēr Krona slimība bojā jebkuru gremošanas trakta daļu no mutes līdz anālajam atverei, kas nosaka arī atšķirīgus simptomus un ārstēšanas gaitas reakciju. Abi traucējumi var izraisīt caureju, vēdersāpes, nogurumu un svara zudumu, taču Krona slimības simptomi var būt īpaši izteikti, ja bojājuma zona ir plašāka. Pētījumos analizēti bērnu uz iekaisīgo zarnu slimību rādītāji — konstatēts atšķirīgs C-reaktīvā olbaltuma, trombocītu un leikocītu līmenis Krona slimības un čūlaina kolīta gadījumā. Diagnostika parasti notiek jaunībā, īpaši cilvēkiem vecumā no 15 līdz 30 gadiem. Gan čūlainā kolīta, gan Krona slimības gadījumā vērojama liela izplatība higiēniskajās sabiedrībās. Rietumeiropā abu slimību biežums ir līdzīgs, tomēr ārstēšana ir svarīga ne tikai simptomu, bet arī vēža riska mazināšanas dēļ. Astotajā gadā pēc diagnozes noteikšanas paaugstinās resnās zarnas vēža risks. Abās iekaisīgo zarnu slimību formās hroniska caureja var parādīties līdz pat 10–15 reizēm dienā, kas ir sāpīga un nogurdinoša. Uztura korekcija, piemēram, izmantojot īpašas programmas, ir būtiska slimības norises atvieglošanai un līdzsvarotam uzturam.