Pareizais nosaukums latviešu valodā ir **askaridoze**.

Askaridoze ir helmintoze, ko izraisa apaļās zarnu tārpi Ascaris lumbricoides. Šī ir visbiežāk sastopamā tārpu izraisītā slimība pasaulē. Inficēšanās akūtajā stadijā parasti rodas alerģiskas pazīmes, turpretī vēlāk attīstās gremošanas sistēmas traucējumi. Askarides ir geohelminti, kuru olas nobriest augsnē. Zarnu parazītu infekcija lielākoties izplatās ar piesārņotu augsni, nepietiekami nomazgātiem dārzeņiem vai netīru ūdeni. Askaridoze ir viena no biežākajām parazitārajām slimībām pasaulē, sevišķi valstīs ar zemākiem ienākumiem. Saslimšana dažkārt norit bez simptomiem, taču var izraisīt gremošanas traucējumus, nogurumu, svara zudumu, klepu, apgrūtinātu elpošanu un ādas bojājumus. Lai pasargātu sevi no askarīdzēm, īpaši svarīgi ievērot personīgo higiēnu, bieži mazgāt rokas un lietot tikai rūpīgi nomazgātus pārtikas produktus.

Kas ir askaridoze un cik izplatīta tā ir

Askaridoze ir visā pasaulē sastopama parazitāra saslimšana, ko izraisa apaļtārpi Ascaris lumbricoides. Šī infekcija ir īpaši izplatīta valstīs ar siltu un mitru klimatu. Visbiežāk askaridoze skar bērnus vecumā no 2 līdz 3 gadiem, kuri veido līdz 90% no visiem inficētajiem.

Visbiežāk skartās cilvēku grupas

Bērniem, jo īpaši pirms skolai vecumā, askaridozes risks ir visaugstākais. Viņi spēlējas piesārņotā augsnē un bieži neievēro higiēnu, tādēļ pakļauti lielākam parazītu riskam. Atšķirība starp pilsētu un lauku reģioniem ir nenozīmīga. Parazītu infekcija nereti izplatās ar piesārņotu pārtiku un nedrošu dzeramo ūdeni.

Izplatība dažādos reģionos

Askaridoze galvenokārt ir sastopama tropu un subtropu valstīs, kur mitrums un siltums palīdz parazītu attīstībai. Augstākā saslimstība fiksēta Dienvidamerikā, Āfrikā un Āzijā, kur dažviet inficēti var būt līdz 60 % iedzīvotāju. Latvijā 2017. gadā reģistrēti 49 toksokarožu gadījumi, bet askaridozes izplatība šajā laikā samazinājusies no 16,9 līdz 6,3 gadījumiem uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju.

Askaridžu bioloģiskās īpatnības

Askarides ir masīvi apaļtārpi, kas dzīvo cilvēka zarnu traktā. Tām raksturīgs savdabīgs dzīves cikls, kas ļauj ilgstoši uzturēties organismā. Pieauguša sievišķā askaride dienā izdēj līdz 200 000 olu, kas augsnē var saglabāt dzīvotspēju līdz 3 gadiem. Pieaugušie parazīti cilvēka organismā nodzīvo no 12 līdz 24 mēnešiem, kas padara to ietekmi uz veselību nozīmīgu.

• Askarides ir liela izmēra apaļtārpi.
• Parazīti dzīvo tievajās zarnās.
• Sievietes tārps diennakts laikā izdēj līdz 200 000 olu.
• Parazīts organismā var izdzīvot 12–24 mēnešus.
• Olas augsnē saglabā dzīvotspēju līdz 3 gadiem.

Kā cilvēks var inficēties ar askaridozi

Infekcija notiek, ja cilvēks norij nobriedušas askaridžu olas. Galvenie inficēšanās veidi ir nemazgātu dārzeņu vai augļu lietošana uzturā, piesārņota ūdens dzeršana, kā arī kontakts ar netīrām rokām. Šie riska faktori būtiski palielina iespēju inficēties ar zarnu parazītiem.

Galvenie inficēšanās ceļi

• Nemazgātu dārzeņu un augļu ēšana
• Piesārņota ūdens lietošana
• Nepietiekama roku higiēna

Riska faktori

• Zema personiskā higiēna
• Dzīvošana lauku reģionos
• Darbs ar augsni
• Slikta notekūdeņu sistēma

Cilvēkiem, kas nerespektē higiēnas prasības, dzīvo laukos, saskaras ar augsni vai dzīvo vietās bez sakārtotas kanalizācijas sistēmas, ir augstāks risks iegūt zarnu parazītu infekciju.

Parazītu attīstības cikls cilvēka organismā

Askaridžu attīstības cikls sākas, kad nobriedušas olas nonāk gremošanas sistēmā. Zarnās no tām izšķiļas kāpuri, kas iekļūst sieniņās un ar asins plūsmu nokļūst aknās, sirdī un plaušās. No plaušām kāpuri pa elpceļiem atgriežas rīklē, tiek norīti kopā ar siekalām un nokļūst zarnās, kur 2,5–3 mēnešu laikā pilnībā nobriest. Pieaugušas askarides izdēj olas, kas ar fekālijām tiek izvadītas vidē. Pasaulē ar šādu zarnu tārpu infekciju, kā askaridoze, slimo ap 0,8–1,2 miljardiem cilvēku, un tā ir plaši izplatīta pat starp bērniem. Lai gan lielākoties saslimšana norit viegli, dažos gadījumos tā var izraisīt nopietnas veselības problēmas.

Askaridozes pazīmes sākuma stadijā

Pēc inficēšanās askaridžu kāpuri sāk migrēt pa organismu 7–15 dienas pēc inficēšanās. Šajā laikā var rasties nespēks, paaugstināta temperatūra, klepus un bronhīta simptomi. Dažkārt novērojami arī ādas izsitumi vai rales plaušās. Parasti šajā slimības posmā asinīs ir paaugstināts eozinofilu un leikocītu daudzums.

Alerģiskas izpausmes

Kāpuru migrācija var izprovocēt alerģisku reakciju, piemēram, Lēflera sindromu, kad pacientam ir apgrūtināta elpošana un elpas trūkums. Šīs reakcijas izraisa imūnsistēmas aktivizēšanos. Savlaicīga askaridozes simptomu atpazīšana ļauj laicīgi izvēlēties piemērotu ārstēšanu un novērst iespējamas sarežģījumus. Pareiza parazītu terapija ir būtiska pozitīvam iznākumam.

Slimības simptomi hroniskā gaitā

Ilgstošas zarnu infekcijas ar askaridēm vai citiem tārpiem var izpausties ar grūti pamanāmām pazīmēm. Tas nenozīmē, ka parazīts neietekmē organismu. Ilgstoša helmintoze var radīt nopietnus veselības traucējumus. Hroniskā stadijā vērojami šādi simptomi:

• Slikta ēstgriba, slikta dūša, vemšana
• Sāpes vēderā, aizcietējums vai caureja
• Neliels temperatūras pieaugums
• Uzbudināmība, straujš nogurums, samazināta darba spēja
• Galvas sāpes, reibonis, zobu griešana miegā

Reizēm var attīstīties arī meningoencefalīta pazīmes. Kaut vai šie simptomi ir nespecifiski, tie liecina par kaitējumu, ko parazītu klātbūtne nodara organismam. Svarīgi ir veikt pārbaudes un uzsākt terapiju bez aizkavēšanās.

Iespējamās askaridozes komplikācijas

Inficēšanās ar parazitāriem tārpiem var nozīmīgi apdraudēt veselību. Askaridozes gadījumā galvenā komplikācija ir zarnu nosprostojums, kas var novest pie iekaisumiem un citām bīstamām situācijām. Īpaši riskants ir gadījums, ja parazīti ietekmē elpceļus un rodas smakšanas draudi. Biežas komplikācijas ir arī žultsvadu nosprostojums vai aknu bojājumi. Var notikt pat zarnu plīsums ar vēderplēves iekaisumu. Šādas situācijas prasa neatliekamo medicīnisko palīdzību.

Ilgtermiņa sekas

Nepietiekami ārstēta askaridoze var izraisīt virkni veselības problēmu. Parazitāras infekcijas dēļ bieži attīstās uztura traucējumi, savukārt bērniem tas būtiski ietekmē augšanu. Svarīgi atpazīt askaridozes simptomus un savlaicīgi sākt ārstēšanos, lai novērstu smagas komplikācijas.

Diagnostika un izmeklējumi

Askaridoze ir viena no biežākajām tārpu infekcijām pasaulē. Precīza diagnoze visbiežāk tiek noteikta ar mikroskopiju, identificējot askaridžu olas izkārnījumos. Reizēm infekciju nosaka pēc paša parazīta atklāšanas. Kāpuru migrācijas laikā asinīs var noteikt eozinofiliju, bet radioloģiskos izmeklējumos plaušās – eozinofilus infiltrātus. Šīs izmaiņas ļauj atpazīt agrīno slimības gaitas posmu un paredzēt turpmāko attīstību. Pie sarežģījumiem diagnozei pielieto arī ultrasonogrāfiju, datortomogrāfiju vai magnētiskās rezonanses izmeklējumus. Pilnīga izvērtēšana palīdz diagnosticēt helmintu infekciju un piemērot efektīvu terapiju.

Askaridozes ārstēšana un lietojamie medikamenti

Askaridoze ir plaši izplatīta parazītu slimība, taču to iespējams sekmīgi ārstēt. Biežāk izmantotie parazītu ārstēšanas līdzekļi ir:

• Mebendazols – visizplatītākā izvēle, parasti lieto pa 100 mg divas reizes dienā trīs dienas
• Pirantels – alternatīva, piedāvā 10 mg/kg vienreizēju devu
• Albendazols – vēl viens variants, 400 mg vienreizēja deva
• Ivermektīns – lieto dažos gadījumos, kad nepieciešama papildu dehelmintizācija

Divas līdz trīs nedēļas pēc ārstēšanas jāveic atkārtots izkārnījumu tests, lai pārliecinātos par terapijas efektivitāti. Personām, kuras kontaktējušās ar inficēto, ieteicams veikt izvērtējumu un nepieciešamības gadījumā ārsta noteiktu terapiju. Rūpīga un savlaicīga ārstēšana būtiski uzlabo prognozi un palīdz izvairīties no nopietnām komplikācijām.

Slimības profilakse un aizsardzība

Efektīvas profilakses darbības palīdz novērst askaridozi un citas helmintožu radītas slimības. Jānodrošina tīra un sakārtota vide, īpašu uzmanību pievēršot bērnu rotaļu laukumiem un smilšu kastēm, lai novērstu to piesārņošanu ar fekālijām. Pirms lietošanas dārzeņi, augļi un ogas ir rūpīgi jānomazgā tekošā ūdenī. Ikdienā ir svarīga roku higiēna – rokas jāmazgā pēc uzturēšanās ārā, pirms ēšanas un pēc rotaļām. Sevišķa uzmanība jāpievērš riska grupām, piemēram, bērniem, kuriem vēl nav izveidojušies higiēnas ieradumi, un tiem, kas biežāk kontaktējas ar dzīvniekiem. Bērniem jāiemāca mazgāt rokas pēc spēlēšanās ārā un pirms maltītēm. Jāizvairās arī no termiski nepietiekami apstrādātas gaļas ēšanas. Jāuzrauga arī mājdzīvnieku veselība un tīrība. Ieviešot pasākumu kopumu, var sekmīgi mazināt askaridozes un citu tārpu infekciju risku un uzlabot sabiedrības veselību.