Nehodžkina limfoma ir ļaundabīga slimība, kas sākas limfocītos – balto asinsķermenīšu paveidā, kuri pilda būtisku lomu organisma cīņā ar infekcijām. Limfocīti atrodas ne vien asinīs, bet arī limfātiskajā sistēmā un visā organismā. Nehodžkina limfoma visbiežāk konstatēta pieaugušajiem un ir biežāk sastopama nekā cita galvenā limfomas grupa – Hodžkina limfoma. Rakstā aprakstīti galvenie nehodžkina limfomas simptomi, iemesli, diagnostikas iespējas, ārstēšanas metodes un prognoze. Nehodžkina limfoma nav viena slimība – apzīmējums ietver vairākus limfomas veidus ar līdzīgām pazīmēm, taču to gaita un iespējamā prognoze atšķiras. Visizplatītākais veids ir difūzā lielo B šūnu limfoma (DLBCL) – agresīvas norises limfoma. Citiem tipiem raksturīga lēnāka attīstība. Dažus limfomas veidus var izārstēt, bet citus kontrolē tikai daļēji. Ārstēšanai tiek izmantota ķīmijterapija, staru terapija, monoklonālo antivielu preparāti, nelielas molekulas, šūnu terapija vai cilmes šūnu transplantācija.
Simptomi
Nehodžkina limfomas gadījumā iespējami šādi simptomi:
- Nepalielināti, nesāpīgi limfmezgli
- Pastāvīgs nogurums
- Diskomforts vai smaguma sajūta vēdera rajonā
- Sāpes krūtīs, apgrūtināta elpošana vai klepus
- Tendence viegli iegūt zilumus vai asiņot
- Temperatūras paaugstināšanās, nakts svīšana vai neizskaidrojams svara zudums
Dažkārt novērojami sistēmiski simptomi, kas pazīstami kā “B simptomi”, kurus izraisa iekaisuma procesi: tā var būt neizskaidrojama temperatūra, pastiprināta nakts svīšana un netīšs ķermeņa masas zudums, kas sešu mēnešu laikā pārsniedz 10 procentus no ierastā svara. Taču B simptomi vairs netiek iekļauti galvenajos nehodžkina limfomas diagnostikas kritērijos, jo tie neatspoguļo patstāvīgu prognozes rādītāju.
Cēloņi
Lielākoties limfomu rašanās iemesli joprojām nav līdz galam noskaidroti, tomēr pēdējos gados ir gūti būtiski panākumi dažādu gēnu lomas izpētē nehodžkina limfomās, kas ļāvuši attīstīt jaunas, mērķtiecīgas ārstēšanas stratēģijas. Ir zināmi vairāki nehodžkina limfomas riska faktori, tostarp vecāks vecums, vāja imūnsistēma, noteiktas autoimūnas slimības, atsevišķas infekcijas, kā arī iedarbība uz jonizējošo starojumu, specifiskām ķīmiskām vielām vai medikamentiem.
Diagnoze
Lai arī anamnēzei un ģimenes vēsturei ir noteikta nozīme, nehodžkina limfomas noteikšanā izšķiroša loma ir diagnostikas izmeklējumiem. Diagnozes noteikšanai tiek veikti dažādi testi:
- Fiziskas apskates laikā tiek izvērtēts, vai nav palielinājušies limfmezgli kaklā, padusēs vai cirkšņos, kā arī pārbaudīta liesas un aknu apjoma izmaiņas vēderā.
- Asins un urīna analīzes izmanto, lai izslēgtu citas veselības problēmas, kas var izpausties līdzīgi – piemēram, infekcijas slimības, kas arī spēj izraisīt temperatūru un limfmezglu pietūkumu.
- Lai noskaidrotu slimības izplatību organismā, var lietot attēldiagnostikas metodes: rentgenu, datortomogrāfiju (DT), magnētiskās rezonanses izmeklējumu (MRT) un pozitronu emisijas tomogrāfiju (PET). Diagnostiem ir norādes par normālu limfmezglu izmēru. PET izmeklējumos izmanto fluorodeoksiglukozi (FDG), lai noteiktu slimības perēkļu lokalizāciju, analizējot pastiprinātu glikozes uzņemšanu noteiktos audos.
- Lai iegūtu aizdomīgā limfmezgla audu paraugu laboratoriskai analīzei, nepieciešama limfmezgla biopsija. Patologi nosaka, vai paraugā ir nehodžkina limfoma un precizē tās tipu.
- Atsevišķos gadījumos tiek veikta ģenētiskā profila izvērtēšana, lai noteiktu konkrētā nehodžkina limfomas tipa īpatnības un palīdzētu plānot ārstēšanu.
- Iespējams veikt kaulu smadzeņu biopsiju un aspirāciju, lai analizētu, vai tajā ir nehodžkina limfomas šūnas.
- Atkarībā no klīniskās situācijas var būt nepieciešami arī papildu izmeklējumi vai procedūras.
Stadijas noteikšana
Nehodžkina limfomas stadijas tiek klasificētas atbilstoši Lugano sistēmai, kas ir pašreiz izmantotā stadiju noteikšanas metode. Šī sistēma nehodžkina limfomas gadījumā tiek izmantota retāk nekā Hodžkina limfomai, jo nehodžkina limfoma pamatā izplatās mazāk paredzami, turklāt daudzos gadījumos tās atklāšanas brīdī slimība jau ir vēlīnās (III vai IV) stadijās. Tādēļ stadijas noteikšanu izmanto, lai identificētu agra stadijas slimību un apvienojumā ar citiem faktoriem prognozētu iespējamo ārstēšanas rezultātu un uzraudzītu ārstēšanas efektivitāti.
Prognoze
Nehodžkina limfomas prognoze būtiski atkarīga no konkrētā limfomas veida un tā raksturīgajām īpašībām: mikroskopiskām, molekulārām un ģenētiskām pazīmēm. Piemēram, difūzā lielo B šūnu limfoma, folikulārā limfoma un perifērā T šūnu limfoma ir atšķirīgi nehodžkina limfomas veidi, kurus prognozē, izmantojot dažādus rādītājus. Tāpat ietekmē cilvēka vecums, vispārējā veselība un tas, vai slimība skar tikai limfmezglus vai ir arī citos orgānos. Lai gan Lugano klasifikācijā loma ir lokalizācijai un slimības perēkļu skaitam, vēl nozīmīgākas var būt kopējā audzēja masa un kopējais slimības apjoms. Dažiem limfomas tipiem audzēja augšana ir strauja (augstas vai vidējas pakāpes limfoma) – tos dēvē par agresīvām formām. Savukārt lēnas gaitas (zemas pakāpes) limfomas attīstās ilgāk un tiek dēvētas par indolentām formām. Indolentās limfomas pacientam var neizraisīt izteiktus simptomus un paredz grūtāku pilnīgu izārstēšanu. Visizplatītākā indolentās limfomas forma ir folikulārā limfoma. Daļai pacientu indolentā limfoma laika gaitā pārveidojas par agresīvu limfomu.
Ārstēšana
Piemērotā ārstēšana tiek izvēlēta, ņemot vērā ne tikai slimības tipu un stadiju, bet arī cilvēka vecumu, vispārējo veselību, vēlmes un ārstēšanās mērķus. Ja limfoma attīstās lēni vai norit ar minimāliem simptomiem, iespējama uzraudzīšana stratēģijā “novēro un gaidi”, kad ārstēšana netiek uzsākta nekavējoties. Dažkārt pacientiem ar mazas agresivitātes limfomu terapija ilgu laiku var nebūt nepieciešama. Ja dati liecina, ka attiecīgajā slimības posmā ārstēšanas atlikšana nerada sliktākus rezultātus, terapiju var sākt vēāk, izvairoties no potenciāliem blakusparādību riskiem, neapdraudot labvēlīgu iznākumu. Šobrīd nehodžkina limfomas ārstēšanai pieejami dažādi līdzekļi un stratēģijas, kas izmantotas atsevišķi vai kombinācijā:
- Ķīmijterapija – zāles var lietot vienas pašas, kombinācijā savā starpā vai kopā ar citiem ārstēšanas veidiem. Viens no piemēriem ir ciklofosfamīds – viena no ķīmijterapijas zālēm. Ne katram pacientam šāda terapija piemērota pilna kursa apjomā, jo jāvērtē iespējamā toksicitāte.
- Staru terapija – izmanto gan atsevišķi, gan kombinācijā ar citām onkoloģiskām ārstēšanas metodēm. Starojums tiek vērsts uz skartajiem limfmezgliem un blakus esošajiem apvidiem, kur slimība varētu izplatīties. Šī ārstēšana parasti tiek izmantota noteiktās pacientu grupās ar specifiskiem limfomas tipiem.
- Mūsdienās ir pieejami jauni medikamenti – monoklonālo antivielu preparāti, kas vērsti pret limfocītiem, un nelielas molekulas, kas ietekmē specifiskus vēža šūnu dzīvotspējas posmus. Šiem medikamentiem raksturīga zemāka toksicitāte nekā klasiskai ķīmijterapijai, tomēr noteikta riska faktori joprojām iespējami.
- Obinutuzumabs, mosunetuzumabs un rituksimabs ir piemēri monoklonālajām antivielām, kuras lieto kopā ar citām zālēm, lai mērķētu B limfocītus noteiktos nehodžkina limfomas veidos.
- Ibrutinibs un venetoklakss ir nelielas molekulas, kas iedarbojas uz šūnu signālu pārvadi B limfocītos, un tiek izmantotas, piemēram, pacientiem ar hronisku limfocītu leikēmiju (HLL) un tās paveidu – mazo limfocītu limfomu (MLL). Tiek uzskatīts, ka HLL un MLL būtībā ir viena slimība, kas atšķiras pēc galvenās atrašanās vietas organismā. Ibrutinibu lieto arī marginālās zonas limfomas un mantijas šūnu limfomas ārstēšanā.
Chimērisko antigēnu receptoru (CAR) T-šūnu terapija var tikt lietota, ja citas ārstēšanas metodes vairs nav iedarbīgas. Šī imūnterapijas metode paredz pacienta T-šūnu modificēšanu laboratorijā, lai tās spētu atpazīt un iznīcināt audzēja šūnas. T-šūnas tiek iegūtas no pacienta asinīm un pārveidotas atbilstoši konkrētam CD marķierim, ko ekspresē audzēja šūnas. Axicabtagene ciloleucel un tisagenlecleucel ir piemēri CAR-T terapijai, ko izmanto atsevišķās nehodžkina limfomas pacientu grupās.
Kaulu smadzeņu vai cilmes šūnu transplantācija ir piemērota terapijas stratēģija noteiktiem nehodžkina limfomas veidiem un noteiktās pacientu grupās.
Daudziem pacientiem tiek piedāvāta iespēja piedalīties klīniskajos pētījumos, kuros pārbauda jaunas ārstēšanas metodes un terapiju kombinācijas, un šāds risinājums ir jāizvērtē kopā ar ārstējošo ārstu.
Ārste un medicīnas zinātņu doktore ar vairāk nekā 15 gadu pieredzi dažādās medicīnas jomās. Karīna ir aizrautīga izglītotāja, kuras mērķis ir sniegt sabiedrībai zinātniski pamatotu un viegli saprotamu informāciju par slimībām, to simptomiem, profilaksi un ārstēšanas iespējām.
Karīna Ziediņa ir absolvējusi Latvijas Stradiņa universitāti, bet doktora grādu ieguvusi Heidelbergas Universitātē Vācijā, kur pētīja hronisku iekaisuma slimību mehānismus. Viņa ir strādājusi neatliekamās palīdzības nodaļās, ģimenes ārstu praksēs un specializētās klīnikās, tādējādi ieguvusi plašu klīnisko pieredzi dažādu veselības traucējumu jomā.
