Cilvēka izkārnījumos, ja ir inficēšanās ar lenteņiem, var būt šī parazīta olas, kas spēj izplatīt infekciju citiem. Lenteņu slimība attīstās, ja tiek norītas šīs parazītu olas, kas var nonākt pārtikā nepareizas tās apstrādes laikā. Tārpi dzīvo un attīstās gremošanas sistēmā, bet var migrēt arī uz citām ķermeņa daļām. Lenteņu infekcijas Latvijā ir reti sastopamas, savukārt reģionos ar nepietiekami apstrādātu gaļu un zivīm tās izplatās biežāk. Kad infekcija ir atklāta, ārstēšana parasti ir efektīva. Šajā rakstā skaidroti lenteņu infekcijas simptomi, cēloņi, diagnostikas iespējas, kā arī ārstēšanas un profilakses principi.
Infekcijas veidi
Lenteņi ir parazitāri plakanie tārpi, kuru ķermeni veido galva, kakls un posmi jeb proglotīdi, kur var būt olas. Lenteņu radītās saslimšanas iedala divās galvenajās grupās: zarnu infekcijās un invazīvās infekcijās. Zarnu infekcija rodas, kad cilvēku inficē kāda no Taenia sugām, un šī slimība tiek saukta par taeniāzi. Cūkas lentenis var izraisīt cisticerkozi – invazīvu infekciju, kas izplatās smadzenēs, muskuļos un citos audos. Parazīta kāpuri pamet zarnas un veido cistas citur organismā. Kad šīs cistas veidojas nervu sistēmā, attīstās neirocisticerkoze, kas ir smaga slimības forma.
Vai izkārnījumos redzamas lenteņu olas?
Pilnīgi pieaugušu lenti izkārnījumos ieraudzīt nevar, jo ārstēšanas rezultātā parazīta ķermenis šķīst pirms nonākšanas ārpus organisma. Tomēr iespējams konstatēt gan olas, gan atsevišķus segmentus jeb proglotīdus, kas dažkārt parādās vēdera izejas laikā.
Lenteņu infekcijas simptomi
Vairumā gadījumu lenteņu izraisīta saslimšana norit ar nelieliem vai vispār bez simptomiem. Liela daļa pacientu neapzinās, ka inficējušies ar lenteni. Tomēr, ja simptomi ir, tie var izpausties šādi:
- Sāpes vēderā
- Caureja
- Pastiprināts nogurums
- Bada sajūta
- Samazināta ēstgriba
- Nelabums
- Lenteņa segmentu parādīšanās izkārnījumos
- Svara zudums
Infekcija ar neirocisticerkozi var izpausties ar galvassāpēm, krampjiem vai apjukumu. Bez ārstēšanas lenteņu infekcija var veicināt B12 vitamīna trūkumu un anēmiju – stāvokli, kad organismā trūkst veselīgu sarkano asins šūnu skābekļa pārnesei uz audiem. Anēmijas simptomi ir:
- Drebuļi
- Reibonis vai ģībonis
- Galvassāpes
- Dzelte jeb ādas dzeltēšana
- Bālums
- Nogurums
- Vājums
- Elpas trūkums
- Neregulāra sirdsdarbība
Vai ir iespējams sajust lenteni organismā?
Būdams organismā, lentenis nav sajūtams. Taču daži cilvēki mēdz izjust lenteņa segmentu iziešanu caur anālo atveri zarnu trakta iztukšošanas laikā.
Iespējamās komplikācijas
Piemēram, ar cūkas lenteni inficējoties, kāpuri var pārvietoties ārpus gremošanas trakta un veidot šķidrumu pildītas cistas jeb cisticerkozi dažādos audos vai iekšējos orgānos, kā rezultātā parādās mezgliņi zem ādas vai organisma iekšienē. Ja cistas veidojas centrālajā nervu sistēmā vai smadzenēs, attīstās neirocisticerkoze, kas rada neiroloģiskus simptomus un atsevišķos gadījumos var apdraudēt dzīvību. Daži lenteņu veidi spēj sasniegt ievērojamus izmērus – piemēram, cūkas, liellopu un zivju lenteņi var izaugt 4,5 līdz 9 metru garumā. Mazākie lenteņu tipi, piemēram, tā sauktais pundurlentenis, nepārsniedz 5 centimetrus.
Kad jāvēršas pie ārsta
Lielākā daļa taeniāzes gadījumu norit bez simptomiem. Ja pēc uzturēšanās reģionos, kur lenteņu infekcija ir biežāka, parādās jebkurš infekcijas simptoms, ieteicams konsultēties ar ārstu. Tas sevišķi svarīgi, ja novērojami reti cisticerkozes simptomi, piemēram:
- Spēcīgas galvassāpes kopā ar stīvu kaklu
- Pārlieku paātrināta sirdsdarbība
- Ātra un sekla elpošana
- Jutība pret gaismu
- Vēmešana
- Apjukums
- Strauji pamanāmas vēnas uz galvas vai pieres
- Skatiens vērsts lejup
- Alerģijai līdzīga reakcija ar niezi, izsitumiem, tūsku un apgrūtinātu elpošanu (ko izraisa kāpuru cistu pārsprāgšana)
Vai lenteņi var apdraudēt dzīvību?
Lenteņu infekcijas reti izsauc komplikācijas. Taču neārstēta neirocisticerkoze var strauji kļūt dzīvībai bīstama un izraisīt meningītu, hidrocefāliju, krampjus un demenci. Līdz ar to nāves gadījumi šīs slimības dēļ ir ļoti reti, piemēram, laika posmā no 1985. līdz 2011. gadam reģistrēti tikai 211 nāves gadījumi.
Cēloņi
Ir vairāki lenteņu veidi, kas var inficēt cilvēku, tostarp:
- Cūkas lenteni (Taenia solium)
- Liellopu lenteni (Taenia saginata)
- Āzijas lenteni (Taenia asiatica)
- Zivju lenteni (Diphyllobothrium latum)
- Pundurlenteni (Hymenolepis nana)
- Suns lenteni (Echinococcus granulosus un Echinococcus multilocularis), retākos gadījumos
Lenteņu infekcijas visbiežāk sastopamas reģionos ar vāju sanitāro nodrošinājumu un ciešu kontaktu ar dzīvniekiem. Cilvēks visbiežāk inficējas, lietojot uzturā nepietiekami termiski apstrādātu vai jēlu liellopu, cūkas vai zivju gaļu no inficēta dzīvnieka. Papildu riska faktors ir neuzmanīgi ievērota personīgā higiēna, īpaši pēc saskares ar lenteņiem vai to olām. Regulāra un pareiza roku mazgāšana ar ziepēm pēc tualetes apmeklējuma, autiņu maiņas un pirms ēdiena gatavošanas ir īpaši nozīmīga infekciju profilaksē.
Nepietiekami termiski apstrādāta gaļa, cūkas gaļa vai zivs
Lielākā daļa cilvēku inficējas ar lenteni, apēdot nepietiekami izceptu vai jēlu gaļu, cūkas gaļu vai zivis. Ja dzīvnieks bijis inficēts, lenteņa olas var nonākt cilvēka organismā. Lenteņa attīstības cikls sākas ar olām. Šīs olas var palikt dzīvotspējīgas ārpus saimnieka, ar spējām izdzīvot apkārtējā vidē ūdenī vai uz augiem vairākas dienas vai pat mēnešus. Dzīvnieks inficējas, ja ēd augu, barību vai dzer ūdeni ar lenteņa olām. Kad tās nonāk dzīvnieka organismā, lentenis attīstās un spēj migrēt uz muskuļu audiem. Ja gaļa nav pietiekami ilgi uzglabāta aukstumā vai pilnvērtīgi izcepta, inficēšanās risks cilvēkam saglabājas. Cilvēks var uzņemt lentesi ar šādu gaļu.
Cūkas lenteņa olas
Retāks inficēšanās veids ir kontakts ar cūkas lenteņa olām (T. solium). Olas izdalās ar inficēta dzīvnieka vai cilvēka izkārnījumiem un var saglabāt dzīvotspēju ūdenī vai vidē. Tālab dzeramajam ūdenim jābūt drošam no mikrobiem. Lenteņu olas var tikt pārnest arī ar netīrām rokām, ja pēc tualetes apmeklējuma netiek rūpīgi nomazgātas rokas pirms saskares ar citu cilvēku ēdienu. Olas dažkārt var izdzīvot arī uz dažādiem virsmām, piemēram, traukiem vai galda piederumiem, caur kuriem iespējama tālāka infekcijas pārnese.
Starptautiskie ceļojumi
Lai gan lenteņu inficēšanās iespējama arī Latvijā, daudz biežāk tā notiek reģionos ar augstāku izplatību. Apmeklējot tādas vietas, kur lenteņu infekcijas ir izplatītas, palielinās inficēšanās iespēja cilvēkiem no zemas saslimstības valstīm. Cisticerkoze visbiežāk sastopama saimniecību kopienās Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā. Difilobotriuma infekcija novērota Ziemeļeiropā, Krievijā, Kanādā, Āfrikā, Japānā, Taivānā, Mandžūrijā, Sibīrijā, Papua-Jaungvinejā, Austrālijā un Dienvidamerikā.
Diagnostika
Lenteņu izraisītas infekcijas noteikšanai mēdz veikt izkārnījumu paraugu pārbaudi, meklējot lenteņu segmentus vai olas, kā arī anālās zonas apskati. Dažkārt lenteņa segmenti var būt redzami uz ādas ap anālo atveri, ko speciālists var konstatēt fiziskas pārbaudes laikā. Ja izkārnījumos parādās lenteņa segmenti, vēlams nogādāt paraugu laboratorijā vai ārstam. Izkārnījumu analīzes palīdz noteikt lenteņa paveidu. Precīzai diagnozei izkārnījumi var būt jāievāc vairākas dienas pēc kārtas. Zivju lenteņa gadījumā iespējams pārbaudīt B12 vitamīna līmeni asinīs vai veikt analīzes anēmijas noteikšanai. Cisticerkozes gadījumā ir iespējams noteikt specifiskus antivielas asinīs, savukārt sarežģītu gadījumu noteikšanai lieto attēldiagnostikas metodes, piemēram, datortomogrāfiju vai magnētiskās rezonanses izmeklēšanu.
Lenteņu ārstēšana
Lenteņi paši no organisma nepazūd. Neārstējot slimību, parazīts var saglabāties ļoti ilgi – nereti par infekciju cilvēks pat nenojauš. Zarnu infekciju ārstē ar medikamentiem, kas izraisa tārpu atdalīšanos no zarnu sienas, un tie pēc tam tiek izvadīti ar izkārnījumiem. Galvenais antihelmintiskais līdzeklis lenteņu ārstēšanai ir prazikvantels. Pundurlenteņa gadījumā var ieteikt nitazoksanīdu. Ja radušās komplikācijas cistu veidā citās ķermeņa vietās, ārstēšana būs atkarīga no to atrašanās vietas un iespējams, būs nepieciešami papildu medikamenti vai cita veida terapija komplikāciju kontrolei.
Profilakse
Tā kā lielākā daļa lenteņu infekciju Latvijā tiek iegūta ārzemju ceļojumu laikā, ceļojot pa reģioniem ar augstu infekcijas izplatību, svarīgi ievērot inficēšanās profilakses pasākumus. Tie attiecas uz daudziem Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas apvidiem, kur pārsvarā tiek attīstīta neliela mēroga lauksaimniecība. Lai pasargātu sevi no lenteņu inficēšanās, ieteicams:
- Lietot tikai labi izceptu gaļu un zivis (vismaz 63 grādu temperatūrā)
- Vai vismaz 24 stundas sasaldēt produktu līdz –35 grādiem
- Uzturā lietot tikai vārītus vai konservētus augļus un dārzeņus
- Ja lieto svaigus augļus vai dārzeņus – pirms lietošanas rūpīgi nomazgāt un nomizot
- Dzeramo ūdeni vārīt vismaz trīs minūtes vai izmantot tikai rūpnieciski iepildītu ūdeni
- Rūpīgi mazgāt rokas ar ziepēm un ūdeni
- Mācīt bērniem, lai neliek netīras rokas mutē
Lenteņu atkārtota inficēšanās
Atšķirībā no dažiem citiem parazītiem, inficēšanās ar lenteni nenodrošina izturību pret vēl vienu saslimšanu. Ja apmeklētajā reģionā netiek ievēroti visi infekciju profilakses pasākumi, atkārtota lenteņu infekcija nav reta.
Kopsavilkums
Lenteņi ir parazītiskas sugas, kas spēj inficēt gremošanas sistēmu. Cūkas lentenis var migrēt ārpus zarnām, veidojot cistas citos orgānos, piemēram, muskuļos vai smadzenēs. Biežākais inficēšanās ceļš ir apēdot ar lenteņiem piesārņotu liellopu vai cūkas gaļu, kā arī zivis. Profilaksē īpaša nozīme ir roku mazgāšanai, it sevišķi vietās, kur lenteņu infekcijas izplatība ir augsta, tādējādi samazinot infekcijas pārnešanas iespēju ar izkārnījumiem. Diagnostikai izmanto izkārnījumu, asins un attēldiagnostikas izmeklējumus. Slimību var veiksmīgi kontrolēt un ārstēt ar zālēm, kas palīdz izvadīt tārpus no organisma. Savlaicīga ārstēšana ir nozīmīga, lai novērstu nopietnas komplikācijas.
Ārste un medicīnas zinātņu doktore ar vairāk nekā 15 gadu pieredzi dažādās medicīnas jomās. Karīna ir aizrautīga izglītotāja, kuras mērķis ir sniegt sabiedrībai zinātniski pamatotu un viegli saprotamu informāciju par slimībām, to simptomiem, profilaksi un ārstēšanas iespējām.
Karīna Ziediņa ir absolvējusi Latvijas Stradiņa universitāti, bet doktora grādu ieguvusi Heidelbergas Universitātē Vācijā, kur pētīja hronisku iekaisuma slimību mehānismus. Viņa ir strādājusi neatliekamās palīdzības nodaļās, ģimenes ārstu praksēs un specializētās klīnikās, tādējādi ieguvusi plašu klīnisko pieredzi dažādu veselības traucējumu jomā.
