Karpālā kanāla sindroms: simptomi, cēloņi un ārstēšana

Karpālā kanāla sindroms rodas, ja uz vidējo nervu tiek izdarīts spiediens, kamēr tas šķērso plaukstas locītavas zonu pa šauru kanālu. Šī plaukstas daļa ir veidota no dažiem kauliem un saites audiem un ir ciešs koridors, kurā atrodas nervi un cīpslas. Šī sindroma rašanos ietekmē vairāki faktori, piemēram, roku uzbūves īpatnības, veselības stāvoklis un atkārtoti vienveidīgi roku kustību modeļi.

Požīmes un simptomi

Karpālā kanāla sindromam raksturīgas nejutīguma vai tirpšanas sajūtas, reizēm arī elektriskas strāvas zibšņu sajūta pirkstos vai plaukstās. Visbiežāk šīs sajūtas rodas īkšķa, rādītājpirksta, vidējā vai zeltnesī, bet reti – mazajā pirkstā. Simptomi parasti izpaužas, veicot ikdienas aktivitātes, piemēram, vadot transportlīdzekli vai turot priekšmetus kā tālruni vai avīzi. Tie var aktīvāk izpausties naktī, bet no rīta iespējams pamanīt roku nejutīgumu. Šīs sajūtas laikam ejot var kļūt spēcīgākas. Dažos gadījumos var parādīties plaukstas vājums un nespēja cieši satvert priekšmetus, kas dažreiz rezultējas ar to nejaušu izslīdēšanu. Smagākās formās var konstatēt īkšķi kustinošo muskuļu apjoma samazinājumu.

Kad nepieciešama ārsta konsultācija

Ja simptomi traucē ierastajām ikdienas darbībām vai ietekmē miega kvalitāti, ieteicams vērsties pie ārsta. Bez ārstēšanas šī saslimšana var izraisīt ilgstošu nervu un muskuļu bojājumu.

Cēloņi

Vidējais nervs ir galvenais nervs, kas nodrošina īkšķi kustinošos muskuļus, kā arī sensoro informāciju no plaukstas zonas, sākot no īkšķa un beidzot ar zeltnesi; mazais pirksts šajā zonā nav iesaistīts. Jebkas, kas izraisa kairinājumu vai spiedienu uz šo nervu, var veicināt karpālā kanāla sindroma attīstību. Visbiežāk vaina ir saišu sabiezējums, kas nospiež nervu. Par iemeslu var būt arī plaukstas lūzumi vai reimatoīdais artrīts, kas rada tūsku un iekaisumu. Dažreiz konkrēts skaidrojums nav atrodams, jo attīstību nosaka vairāku faktoru kopums.

Riska faktori

Ir dažādi riska faktori, kas var veicināt šo saslimšanu. Tie nav tiešs cēlonis, bet var veidot priekšnoteikumus vidējā nerva kairinājumam.

• Anatomiski faktori ietver plaukstas lūzumus, locītavu mežģījumus vai artrītu, kas maina plaukstas kaulu formu un var radīt papildu spiedienu uz vidējo nervu. Mazāks karpālais kanāls palielina saslimšanas risku.
• Sievietēm saslimšana konstatēta biežāk nekā vīriešiem, jo sievietēm karpālais kanāls bieži ir šaurāks. Turklāt sievietēm ar sindromu var būt mazāki kanāli nekā sievietēm bez šīs saslimšanas.
• Veselības stāvokļi, kas ietekmē nervus, piemēram, cukura diabēts, reizēm var palielināt bojājuma risku, kas ietekmē vidējo nervu.
• Iekaisīgas saslimšanas, piemēram, reimatoīdais artrīts, var skart cīpslu apvalkus un izraisīt vidējā nerva kairinājumu.
• Vairāki pētījumi ir konstatējuši saistību starp šo sindromu un konkrētām zālēm, piemēram, anastrozolu, ko izmanto krūts vēža ārstēšanā.
• Liekā ķermeņa masa ir viens no faktoriem, kas var palielināt karpālā kanāla sindroma risku.
• Izmaiņas šķidruma aiztures procesos var radīt vidējā nerva kairinājumu un palielināt spiedienu plaukstas apvidū. Šī parādība ir biežāka grūtniecības un menopauzes laikā. Grūtniecības gadījumā sindroms parasti pāriet pēc dzemdībām.
• Veselības traucējumi, piemēram, menopauze, vairogdziedzera saslimšanas, nieru mazspēja un limfedēma, var izraisīt lielāku saslimšanas varbūtību.
• Darba apstākļi, kas prasa vienveidīgas plaukstas un pirkstu kustības, var veicināt spiediena palielināšanos uz vidējo nervu, piemēram, darbs ar instrumentiem vai uz montāžas līnijas. Šādi darba apstākļi var radīt bojājumus vai pasliktināt esošu kairinājumu, īpaši zemā temperatūrā.

Pētījumi liecina, ka ir noteikta saistība starp darbu ar datoriem un karpālā kanāla sindromu. Ir norādes, ka galvenais faktors ir peles izmantošana, nevis tastatūra. Tomēr trūkst pietiekamu pierādījumu, lai šo saikni apstiprinātu kā būtisku riska faktoru.

Diagnoze

Ārsts vaicā par simptomu raksturu, īpaši par to, kuri pirksti ir skarti. Ja simptomi atrodami mazajā pirkstā, iemesls, iespējams, nav karpālā kanāla sindroms. Ārsts arī veiks fizisku izmeklēšanu, novērtējot plaukstas muskuļu un pirkstu jušanas spējas. Dažkārt simptomi var tikt provocēti, saliecot plaukstu, piesitot vai nospiežot nervu. Var tikt nozīmēta rentgena diagnostika, lai izslēgtu lūzumus vai artrītu. Dažreiz ārsts ieteiks elektromiogrāfiju – izmeklējumu, kurā konkrētās muskuļu vietās ievada adatu, lai novērtētu, kā muskuļi reaģē uz elektriskiem impulsu stimuliem. Šis tests palīdz precizēt, vai ir vidējā nerva bojājumi. Var tikt veikts arī nervu vadīšanas tests, kad uz ādas novieto divus elektrodus, lai pārbaudītu elektrisko impulsu caurlaidību plaukstas apvidū. Rezultāti ļauj precīzi diagnosticēt karpālā kanāla sindromu.

Ārstēšana

Agrīnās stadijās simptomi nereti mazinās, ja biežāk atpūtina rokas, izvairās no aktivitātēm, kas tos saasina, vai uz pietūkušas vietas liek aukstas kompreses. Ārstēšana var ietvert plaukstas locītavas fiksāciju, medikamentu lietošanu un operāciju. Mērenas smaguma gadījumā, ja simptomi nepārsniedz 10 mēnešus, noder plaukstas locītavas fiksācija. Ja uzrodas pastāvīgs nejutīgums, noteikti jākonsultējas ar ārstu. Sekojoši profilaktiski un ārstnieciski pasākumi var palīdzēt agrīni ārstēt karpālā kanāla sindromu:

• Plaukstas locītavas fiksācijas lietošana naktīs notur plaukstu vienā pozīcijā un samazina nakts simptomus. Tas ir drošs risinājums grūtniecēm, jo nav saistīts ar zāļu lietošanu. Fiksatori palīdz arī dienā novērst simptomus.
• Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, piemēram, ibuprofēns, dažkārt īslaicīgi mazina sāpes, ko izraisa karpālā kanāla sindroms.
• Mediķis var ievadīt karpālajā kanālā injekciju ar glikokortikoīdu preparātiem – reizēm šo manipulāciju veic ultraskaņas kontrolē.

Kortikosteroīdi samazina spiedienu uz vidējo nervu, mazinot sāpes, jo tie iedarbojas uz iekaisuma un tūskas mazināšanu. Injekcijas ir efektīvākas par perorāli lietotiem kortikosteroīdiem šī sindroma gadījumā. Ja saslimšanu izraisījis iekaisuma process, piemēram, reimatoīdais artrīts, tā ārstēšana var uzlabot karpālā kanāla sindroma simptomus, tomēr šo efektu nav izdevies pilnībā pierādīt.

Ķirurģiska ārstēšana

Operāciju ārsts izskata tad, ja simptomi ir izteikti vai nepadodas citām ārstēšanas metodēm. Karpālā kanāla operācija samazina spiedienu uz nervu, pārgriežot saišu audus, kas rada spiedienu uz vidējo nervu. Ir divi operācijas veidi – endoskopiskā un atklātā metode. Endoskopiskās operācijas laikā ķirurgs izmanto instrumentu ar kameru, lai apskatītu kanālu no iekšpuses. Pēc nepieciešamības izdara vienu vai divus nelielus griezumus uz plaukstas vai plaukstas locītavas. Dažos gadījumos kameru aizstāj ultraskaņa, lai precīzi virzītu instrumentu. Otrā metode – atklātā operācija – paredz griezumu caur audiem, atbrīvojot nervu plaukstas apakšdaļā.