Intimitāte, gan fiziskā, gan emocionālā, veido cilvēku savstarpējo attiecību pamatu. Cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši traumu, tuvības atjaunošana var pārvērsties sarežģītā un sarežģītā ceļā. Traumas ievērojami ietekmē spēju uzticēties, justies droši un veidot veselīgas attiecības. Tomēr ar pacietību, līdzjūtību un atbalstu ir iespējams atgūt tuvību un veidot pilnvērtīgas attiecības. Šajā rakstā apskatītas metodes, kā veicināt tuvību pēc traumas, ņemot vērā psiholoģijas pētījumus un terapijas pieejas.
Traumas ietekmes uz intimitāti izpratne
Trauma, neatkarīgi no tās izcelsmes – bērnības pārdzīvojumi, seksuāla vardarbība, pieredze kaujas apstākļos vai citi iemesli – var būtiski mainīt cilvēka attieksmi pret tuvību un attiecībām. Traumu pieredzējušie cilvēki var sastapties ar dažādām emocionālām un psiholoģiskām reakcijām, piemēram, pastiprinātu trauksmi, izvairīšanos, uzmācīgām atmiņām vai grūtībām pārvaldīt emocijas. Šīs izpausmes var parādīties tuvībā kā nevēlēšanās pēc fiziska kontakta, emocionāla noslēgtība vai izaicinājumi seksuālajā dzīvē. Atveseļošanās un tuvības atjaunošana prasa pievērsties pamatproblēmām un atgūt drošības un uzticēšanās sajūtu. Nereti tas nozīmē vēršanos pēc palīdzības pie pieredzējušiem psihiskās veselības speciālistiem, kuri pārzina traumu terapijas principus. Terapijas veidi, piemēram, kognitīvi biheiviorālā pieeja vai somatiskas prakses, var sniegt iespēju pārdzīvojumus apstrādāt, regulēt emocijas un iemācīties risinājumus, kas palīdz tuvībā.
Uzticēšanās un drošības veidošana
Galvenais solis tuvības atjaunošanā pēc traumas ir uzticēšanās atgūšana un drošas vides radīšana attiecībās. Tas var ietvert skaidru robežu noteikšanu, atklātu sarunu ar partneri par bažām un ievainojamību, kā arī pakāpenisku fiziskās tuvības un kontakta atjaunošanu katra komforta tempā. Svarīgi, lai cilvēks, kas ir pārdzīvojis traumu, spētu iestāties par savām vajadzībām un rūpēties par savu emocionālo labsajūtu, pat ja tas nozīmē robežu noteikšanu vai pauzi tuvā komunikācijā.
Līdzjūtības un rūpju par sevi nozīme
Pēc traumas ir būtiski attīstīt līdzjūtību pret sevi. Traumu pārdzīvojušajiem bieži rodas kauna, vainas vai pašpārmetumu sajūtas par pārdzīvoto, kas var ietekmēt pašvērtības izjūtu un spēju veidot tuvību. Līdzjūtība pret sevi izpaužas kā sapratne un laipnība pret sevi, apzinoties, ka piedzīvotā trauma nav cietušā vaina, un atzīstot drosmi un izturību, kas nepieciešama, lai virzītos pretim atjaunošanai un tuvībai. Dažādas pašaprūpes darbības, kas veicina relaksāciju, apzinātību un savas ķermeņa izjūtas, var atbalstīt dziedināšanās procesu un tuvības atjaunošanu. Tie var būt, piemēram, jogas nodarbības, meditācija, dienasgrāmatas rakstīšana vai laika pavadīšana dabā. Prioritāte rūpēm par sevi palīdz cilvēkam saglabāt gan fizisko, gan emocionālo veselību – tas ir neatņemams pamats veselīgām attiecībām.
Sarunu nozīme ar partneri
Laba savstarpēja komunikācija ir būtiska, lai atgūtu tuvību pēc traumas. Daudziem pārdzīvojušajiem ir grūti pastāstīt partneriem par savām vajadzībām, bailēm vai robežām, jo bailes no nesapratnes vai atraidījuma var traucēt. Tomēr atklāts dialogs ir priekšnoteikums sapratnei, empatijai un savstarpējam atbalstam attiecībās. Pāru terapija vai konsultācijas var palīdzēt izprast komunikācijas īpatnības, atrisināt konfliktus un veicināt emocionālu tuvību. Kopsavilkumā – tuvības atjaunošana pēc traumas ir ceļš, kurā nepieciešama pacietība, drosme un sapratne pret sevi. Meklējot psihiskās veselības speciālistu palīdzību, veidojot uzticēšanos un drošību attiecībās, rūpējoties par sevi un uzturot atklātas sarunas ar partneri, iespējams atgūt tuvības prasmi un izveidot pilnvērtīgas attiecības. Jāatceras, ka atveseļošanās ir process, un pēc vajadzības ir pieļaujams lūgt palīdzību, sperot soļus uz priekšu soli pa solim.
Sabiedrības veselības speciāliste un seksuālās veselības izglītotāja, kura specializējas reproduktīvās veselības un intīmo attiecību jomā. Viņa raksta rakstus, kas palīdz cilvēkiem labāk izprast un kopt savu seksuālo labklājību, atbildot uz svarīgākajiem jautājumiem par ķermeni, emocijām un attiecībām.
Līva ir ieguvusi sabiedrības veselības bakalaura grādu Latvijas Universitātē, un maģistra grādu Londonas Higiēnas un tropiskās medicīnas skolā (LSHTM), kur specializējās seksuālās un reproduktīvās veselības programmu izstrādē. Studiju laikā viņa piedalījās dažādos projektos, kuru mērķis bija veicināt atklātu sarunu par seksuālo veselību un izglītību.
