Infekciozā mononukleoze

Infekciozā mononukleoze ir vīrusu izraisīta slimība, kas visbiežāk tiek diagnosticēta pusaudžu vecumā. Tās pazīmes ir paaugstināta ķermeņa temperatūra, muskuļu sāpes, nogurums un rīkles iekaisums. Šīs slimības laikā asins analīzēs nereti tiek konstatēts paaugstināts leikocītu – limfocītu un monocītu – skaits. Parasti slimības simptomi parādās 4–7 nedēļas pēc inficēšanās, un tie var saglabāties vairākas nedēļas vai mēnešus. Vislielākā izplatība ir vecumā no 15 līdz 25 gadiem, šajā grupā inficēšanās risks svārstās no 35% līdz 50%. Aptuveni 90–95% pasaules iedzīvotāju asinīs ir konstatējamas antivielas pret Epšteina–Bāra vīrusu, kas izraisa šo saslimšanu. Pēc izveseļošanās cilvēks iegūst noturīgu imunitāti uz visu mūžu.

Infekciozās mononukleozes pārskats

Infekciozā mononukleoze (latīņu – mononucleosis infectiosa) ir infekcioza saslimšana, kas pārsvarā sastopama pusaudžiem, ar raksturīgiem simptomiem. Tipiskākā šīs slimības diagnostiskā pazīme ir palielināts monocītu skaits asinīs, tomēr biežāk sastopamie simptomi ir paaugstināta temperatūra, kakla sāpes un limfmezglu palielināšanās. Infekcijas izplatīšanās pamatā notiek ar siekalu palīdzību, tāpēc saslimšanu var iegūt, piemēram, ar skūpstiem vai lietojot kopīgas galda piederumus. Neraugoties uz, šķietami, vieglu gaitu, infekcijai var būt nopietnas sekas, tāpēc ir svarīgi savlaicīgi atpazīt simptomus un sākt pareizu ārstēšanu.

Kas ir infekciozā mononukleoze?

Infekciozā mononukleoze ir ar Epšteina–Bāra vīrusu (EBV) saistīta slimība, kas izpaužas ar virkni dažādu simptomu. Lielākā daļa pasaules populācijas – aptuveni 90–95% – dzīves laikā saskaras ar EBV, tomēr tikai nelielai daļai attīstās klīniski izteikta mononukleoze. No inficēšanās brīža līdz simptomu sākumam paiet inkubācijas periods, kas parasti ir 4–6 nedēļas. Slimība galvenokārt aizskar limfmezglus, izraisot imūnsistēmas atbildes reakciju un limfocītu līmeņa kāpumu asinīs. Limfocīti spēlē būtisku lomu aizsardzībā pret vīrusiem un citiem infekciju izraisītājiem.

Kuriem cilvēkiem mononukleoze ir raksturīgāka?

Visbiežāk infekciozā mononukleoze tiek diagnosticēta jauniešiem vecumā no 15 līdz 25 gadiem. Piemēram, Latvijā aptuveni 80% slimības gadījumu reģistrē bērniem un pusaudžiem līdz 17 gadu vecumam, bet 15% – vecuma grupā no 18 līdz 24 gadiem. Slimība iespējama jebkurā vecumā, taču gados vecākiem cilvēkiem tā sastopama retāk. Pusaudžu vecums ir īpaši riska periods, jo šajā laikā biežāks ir ciešs savstarpējs kontakts, piemēram, skūpstīšanās vai kopīgu trauku izmantošana. Smagas slimības formas dēļ vairāk nekā pusei pacientu ir nepieciešama ārstēšana stacionārā.

Infekciozās mononukleozes simptomi

Infekciozai mononukleozei raksturīgie simptomi var attīstīties atšķirīgos laika posmos pēc inficēšanās. Ir būtiski atpazīt raksturīgās pazīmes un izprast to norisi. Jaunākiem pieaugušajiem pirmās slimības izpausmes parasti rodas 2–5 nedēļas pēc inficēšanās.

Sākotnējās slimības pazīmes

Pirmie simptomi var parādīties pat vairākus mēnešus pēc inficēšanas. Pacienti visbiežāk izjūt vispārēju nespēku, izteiktu nogurumu, kas sākumā var būt grūti pamanāms. Turklāt iespējams jūtams vājums, neliels drudzis un sāpes kaklā. Šīs agrīnās izpausmes var atgādināt citu vīrusu infekciju simptomus.

Tipiskākie simptomi

Attīstoties slimībai, novērojami klasiskie simptomi – ievērojams drudzis, rīkles mandeļu iekaisums un palielināti limfmezgli, īpaši padusēs un cirkšņu rajonā. Šie simptomi ir izteikti un tiek izmantoti slimības diagnostikā. Plaša limfmezglu palielināšanās sastopama vairāk nekā pusei pacientu.

Ilgstošie simptomi

Pēc akūto izpausmju norimšanas noguruma sajūta var saglabāties vēl vairākas nedēļas vai pat mēnešus. Tas var būtiski ietekmēt ikdienas aktivitātes un bieži ir grūti panesams. Dažiem pacientiem tiek konstatēts arī liesas vai aknu palielinājums, tādēļ šādos gadījumos nepieciešams izvairīties no intensīvas fiziskas aktivitātes, lai novērstu komplikācijas. Apmēram 6% slimības gadījumu pēc temperatūras un sāpju izzušanas saglabājas ilgstoši simptomi.

Infekciozās mononukleozes cēloņi

Mononukleozes pamatcēloņi galvenokārt saistīti ar divu vīrusu darbību – Epšteina–Bāra vīrusu un citomegalovīrusu. Abi šie vīrusi ir būtiskākie infekcijas izraisītāji, kas izplatās dažādos veidos.

Epšteina–Bāra vīruss

Epšteina–Bāra vīruss ir viens no izplatītākajiem vīrusiem cilvēku populācijā. Ar to dzīves laikā inficējas 90–95% cilvēku, un, ja inficēšanās notiek pusaudžu vai jaunības vecumā, tie aptuveni 35–50% gadījumu izraisa mononukleozi. Visbiežāk vīrusa pārnese notiek caur siekalām, tādēļ slimība ir pazīstama kā “skūpstu slimība”. Vīruss var izplatīties arī ar asinīm un citiem bioloģiskiem šķidrumiem. Pēc saslimšanas Epšteina–Bāra vīruss var saglabāties organismā neaktīvā formā visu atlikušo mūžu, un noteiktos apstākļos tas spēj aktivizēties atkārtoti.

Citomegalovīruss

Nozīmīgs infekciozās mononukleozes cēlonis ir arī citomegalovīruss. Tas sastopams retāk nekā Epšteina–Bāra vīruss, tomēr var izraisīt līdzīgas saslimšanas, īpaši cilvēkiem ar novājinātu imūnās sistēmas aizsardzību. Pārnese notiek ar ķermeņa šķidrumiem: siekalām, asinīm, urīnu, spermu un mātes pienu. Lielākajai daļai pieaugušo pacientu ir izstrādāts imunitātes aizsargslānis pret šo vīrusu, taču saslimšanas risks palielinās imūndeficīta gadījumos. Zināšanas par šiem vīrusiem veicina izpratni par slimības profilaksi un ļauj laikus piemērot profilaktiskus pasākumus.

Infekciozās mononukleozes norise

Aplūkojot slimības gaitu, svarīga loma ir inkubācijas periodam, kas vidēji ilgst 4–7 nedēļas, pēc kura parādās pirmie slimības simptomi. Mononukleoze visbiežāk sākas ar temperatūras paaugstināšanos, kakla un galvassāpēm, nogurumu; šādi simptomi saglabājas 1–2 nedēļas. Biežāk slimības simptomi ar laiku kļūst vieglāki, taču nogurums bieži saglabājas ilgāku laiku arī pēc pārējiem simptomiem. Slimība pārsvarā tiek diagnosticēta jauniešiem un ir izplatīta abiem dzimumiem vienādi. Vīruss galvenokārt izplatās ar siekalām un gaisa pilieniem, tāpēc kontaktēšanās laikā, piemēram, skūpstoties, infekcijas risks ir visaugstākais. Slimības norise ir atkarīga no organisma vispārējā stāvokļa un imūnās sistēmas stipruma. Vairumā gadījumu saslimšana norit 2–3 nedēļu laikā, taču iespējamas arī komplikācijas, piemēram, bakteriālais tonsilīts. Tāpēc nepieciešams sekot simptomu attīstībai un, parādoties sarežģījumiem, savlaicīgi apmeklēt ārstu, lai izvēlētos atbilstošu ārstēšanu un nodrošinātu sekmīgu atveseļošanos.

Infekciozās mononukleozes diagnostika

Infekciozās mononukleozes noteikšanā būtiska loma ir gan klīniskajai simptomātikai, gan laboratoriskajiem izmeklējumiem. Diagnostikas mērķis ir precīzi atšķirt slimību un tās izraisītāju, lai varētu ieteikt atbilstošu ārstēšanu.

Klīniskās pazīmes

Klīnisko pazīmju izvērtēšana ir pirmais solis infekciozās mononukleozes atpazīšanā. Raksturīgas ir ilgstošs nogurums, kakla sāpes, limfmezglu palielināšanās, drudzis un izsitumi. Ārsts vērš uzmanību uz pacienta anamnēzi un veic fizisku apskati, lai noteiktu slimības gaitu.

Laboratoriskie izmeklējumi

Laboratoriskie testi ir svarīga diagnostikas sastāvdaļa. Tipisks mononukleozes gadījumā tiek veikta asins analīze, kurā bieži konstatē leikocitozi un specifiskas antivielas pret Epšteina–Bāra vīrusa antigēniem. Šie izmeklējumi ļauj noteikt infekcijas stadiju un tās smagumu.

Diagnostiskie testi

Papildus tiek izmantoti specifiski testi precīzākai diagnozes noteikšanai. Heterofīlo antivielu tests ir pozitīvs ap 80–90% pacientu trešajā līdz ceturtajā slimības nedēļā. VCA-IgM un EBNA-IgG marķierus izmanto, lai izvērtētu vīrusa aktivitāti un imunitāti pret Epšteina–Bāra vīrusu. Šie diagnostiskie testi palīdz ārstam objektīvi izvērtēt slimības gaitu un noteikt piemērotāko ārstēšanas taktiku.

Infekciozās mononukleozes ārstēšanas iespējas

Infekciozai mononukleozei nav specifiskas pretvīrusu terapijas, tādēļ ārstēšana aprobežojas ar simptomātisku terapiju un pietiekamu atpūtu. Ūdens līdzsvara uzturēšana un pareizs režīms ir īpaši būtiski, jo organisms pats cīnās ar vīrusu. Simptomātiska ārstēšana var ietvert pretdrudža un pretsāpju līdzekļus, piemēram, paracetamolu, kas palīdz samazināt temperatūru un mazināt sāpes, kas bieži saistītas ar galvassāpēm un kakla iekaisumu. Var izmantot arī vieglas apģērba izvēli un telpu vēdināšanu, lai mazinātu temperatūru un diskomfortu. Amoksicilīna un ampicilīna lietošana nav ieteicama, jo pacientiem ar mononukleozi tās var izraisīt alerģiskas reakcijas. Pēc simptomu atkāpšanās pakāpeniski var atgriezties pie fiziskām aktivitātēm, taču jāizvairās no pārmērīga slodzes un stresa. Tādejādi imūnsistēmai tiks radīta iespēja pilnībā atkopoties un samazināsies komplikāciju, piemēram, bakteriālā tonsilīta, attīstības risks. Samazinot fizisku piepūli, novērš smagāku komplikāciju risku.

Mononukleoze bērniem

Bērniem infekciozā mononukleoze bieži norit viegli vai pat bez simptomiem, īpaši mazākajiem – līdz 5 gadu vecumam. Šo slimību, ko mēdz dēvēt arī par “skūpstu slimību”, bērniem pārsvarā izraisa Epšteina–Bāra vīruss. Parasti slimības gaita ir viegla, bieži arī bez izteiktiem simptomiem.

Simptomi bērniem

Lai gan bērniem slimība bieži norit viegli vai bez simptomiem, vecāki bērni un pusaudži var izjust klasiskās mononukleozes pazīmes, piemēram, drudzi, sāpes kaklā, limfmezglu palielināšanos. Bērniem mēdz izpausties arī aizkaitināmība, nogurums un apetītes samazināšanās. Asins analīzēs dažkārt novērojams monocītu pieaugums līdz pat 50–70%, kas palīdz atpazīt Epšteina–Bāra vīrusa infekciju bērniem.

Ārstēšanas iespējas bērniem

Bērnu mononukleozes ārstēšana galvenokārt ir vērsta uz simptomu mazināšanu, jo specifiskas terapijas pret EBV nav. Rekomendē atpūtu, atbilstošu šķidruma daudzumu un ārsta noteikto ārstēšanas režīmu. Simptomu mazināšanai lieto bērniem atbilstošus pretdrudža un pretsāpju līdzekļus, piemēram, paracetamolu. Pienācīgi jākontrolē bērna pašsajūta un, pasliktinoties stāvoklim vai rastoties sarežģījumiem, nekavējoties jākonsultējas ar ārstu.

Iespējamās infekciozās mononukleozes komplikācijas

Mononukleozes komplikācijas sastopamas reti, taču var radīt nopietnas sekas. Viena no smagākajām ir meningoencefalīts, kas izraisa galvas smadzeņu un to apvalku iekaisumu – šāda stāvokļa ārstēšanai nepieciešama īpaša uzmanība un ārstu uzraudzība. Citas iespējamās komplikācijas ir, piemēram, liesas plīsums, kas ir dzīvībai bīstams, īpaši, ja bojājums ir izteikts. Šādos gadījumos nereti nepieciešama tūlītēja ķirurģiska iejaukšanās, lai novērstu turpmākas sekas. Dažkārt novēro arī mutes gļotādas vai nieru iekaisumu, kas rada ievērojamu diskomfortu un prasa medicīnisko uzraudzību, lai nepieļautu plašāku infekcijas izplatību. Par slimības simptomiem ieteicams nekavējoties konsultēties ar ārstu, lai samazinātu komplikāciju risku un saglabātu dzīves kvalitāti. Profilaktiski pēc saslimšanas īpaši pirmajos mēnešos ieteicams samazināt fizisko slodzi, kas palīdz nodrošināt imūnsistēmas efektīvāku cīņu ar infekciju un pasargā no nevēlamām komplikācijām.

Mononukleozes profilakse

Infekciozās mononukleozes profilakse ir būtiska, lai novērstu infekcijas izplatību. Tā kā vīruss visbiežāk pārnesas tieša kontakta vai cieša saskarsmes ceļā, personīgās higiēnas ievērošana un pareiza uzvedība palīdz samazināt inficēšanās risku.

Higiēna un tās nozīme

Higiēna ir galvenais aizsardzības līdzeklis pret infekciozo mononukleozi. Regulāra roku mazgāšana, īpaši pēc saskares ar potenciāli piesārņotiem priekšmetiem vai personām, ļauj samazināt saslimšanas iespējas. Tā kā infekcija izplatās ar siekalām, svarīgi atturēties no trauku, dzērienu un citu sadzīves priekšmetu koplietošanas ar citiem cilvēkiem.

Kā izvairīties no inficēšanās

Izvairīšanās no inficēšanās lielā mērā nozīmē kontakta ar jau slimiem cilvēkiem ierobežošanu. Tā kā Epšteina–Bāra vīruss tiek pārnests ciešas saskarsmes laikā, ir īpaši svarīgi nodrošināt drošu vidi. Pusaudžiem un pieaugušajiem, kuri visbiežāk inficējas ar skūpstu palīdzību, jāveic piesardzības pasākumi, īpaši parādoties infekcijas sākuma pazīmēm. Slimības profilakse ietver arī veselīgu dzīvesveidu, sabalansētu uzturu un regulāru fizisko slodzi, kas stiprina imūnsistēmu.

Biežāk uzdotie jautājumi par infekciozo mononukleozi

Visbiežāk interesē jautājumi par infekciozās mononukleozes simptomiem, to ilgumu, vīrusa izplatīšanās ceļiem un ilgtermiņa imunitātes veidošanos. Tā sauktā “mono” izraisītājs galvenokārt ir Epšteina–Bāra vīruss, bet atsevišķos gadījumos infekciju var izsaukt arī citomegalovīruss – gan tas ir mazāk raksturīgi. Bieži jautāts, kādi ir tipiskie simptomi un cik ilgi tie saglabājas. Parasti pazīmes sāk parādīties 4–6 nedēļas pēc inficēšanās un var palikt vairākas nedēļas vai mēnešus. Daudzi interesējas par diagnostikas metodēm. Precīzai EBV infekcijas noteikšanai izmanto eksprestestu, kas ir neinvazīvs un ļauj ātri iegūt rezultātu, tādējādi ārsts var lemt par nepieciešamo ārstēšanas apjomu. Papildu tiek veikti asins analīzes un seroloģiskie izmeklējumi. Tā kā ārstēšanai antibiotikas nav efektīvas, precīza diagnoze palīdz izvairīties no nepamatotas antibiotiku lietošanas. Ārstējot “mono”, galvenā uzmanība jāpievērš simptomu mazināšanai – jādod priekšroka atpūtai, pietiekamam šķidruma patēriņam un drudža regulēšanai. Bieži tiek jautāts arī par iespējamām komplikācijām. Infekcija var izraisīt nopietnas sekas, piemēram, liesas palielināšanos, tāpēc pacientiem ieteicams izvairīties no aktīvas fiziskās slodzes, īpaši kontaktu sportā, līdz liesa atgriežas normālā lielumā. Nereti rodas jautājumi arī par izveidojušos imunitāti. Parasti pēc pārslimošanas izveidojas mūža imunitāte pret šo vīrusu, taču tas nenozīmē, ka cilvēks nevar saslimt ar cita veida līdzīgām infekcijām. Otrkārt, ja infekciozā mononukleoze jau reiz izslimota, atkārtoti parasti saslimšanas simptomi ir ievērojami vieglāki, jo cilvēka organisms jau ir izveidojis aizsardzības mehānismus pret EBV. Šie jautājumi palīdz labāk izprast infekciozo mononukleozi un tās apkarošanas iespējas.