Priapisms ir ilgstoša, nevēlama erekcija, kas ilgst vairāk nekā 4 stundas un nav saistīta ar seksuālu stimulāciju. Izšķir divus priapisma veidus: zema asins plūsmas jeb išēmisko priapismu un augstas asins plūsmas jeb neizēmisko priapismu. Išēmiskā priapisma gadījumā asinis nevar atplūst no dzimumlocekļa, savukārt neizēmiskais priapisms parasti rodas artērijas bojājuma dēļ, kas izraisa asins plūsmas palielināšanos dzimumloceklī. Ja išēmiskais priapisms netiek savlaicīgi ārstēts, tas var radīt dzimumlocekļa gludo muskuļu bojājumus un veicināt rētu vai fibrozes veidošanos, kas ilgtermiņā var izraisīt pastāvīgus erektilās disfunkcijas (ED) traucējumus. Tā kā ED attīstās bieži gadījumos, kad priapisms turpinās 36–48 stundas, pacientam ir svarīgi nekavējoties vērsties pie kvalificēta vīriešu seksuālās veselības speciālista. Ja attīstās ED, kas nereaģē uz parasto terapiju, parasti izmanto piepūšama dzimumlocekļa implanta (IPP) ievietošanu. Šis ierīce satur divus piepūšamus cilindrus un šķidruma rezervuāru, kas ķirurģiski tiek ievietoti dzimumloceklī un sēkliniekos. Šāds implants ļauj cilvēkam pēc vajadzības iegūt erekciju, izmantojot sūkni, kas piepilda cilindrus ar šķidrumu, un pēc tam ar speciālu vārstu atgriezt dzimumlocekli atslābinātā stāvoklī, iztukšojot implantu. Laiks, kad pēc išēmiskā priapisma tiek ievietots IPP, var būt nozīmīgs arī, ņemot vērā komplikāciju biežumu. Ja dzimumloceklī jau ir attīstījusies fibroze un rētojumi, IPP ievietošana var kļūt sarežģītāka. Šī iemesla dēļ pētnieki nesen analizēja, kā IPP ievietošanas laiks ietekmē komplikācijas vīriešiem ar bijušu išēmisku priapismu. Pētījumā no vairākiem medicīnas centriem iekļāva 124 pacientus, kuriem erektilās disfunkcijas dēļ tika ievietots IPP. Pusei vīriešu (62) iepriekš bija diagnosticēts priapisms, bet otra puse kalpoja kā kontroles grupa bez priapisma anamnēzē. Abi grupu dalībnieki tika salīdzināti pēc atbilstības principa viens pret vienu. Šajā izpētē agrīna IPP ievietošana tika definēta kā mazāk nekā 6 mēneši pēc priapisma, bet vēla — kā vairāk nekā 6 mēneši pēc priapisma epizodes. Piecpadsmit vīriešiem ar priapismu implants tika ievietots agrīni, savukārt pārējiem 47 – ar kavēšanos. Autori konstatēja, ka 40,5% vīriešu ar novēlotu IPP ievietošanu pēc priapisma saskārās ar komplikācijām, kamēr nevienam no pacientiem ar agrīnu IPP ievietošanu komplikācijas netika novērotas. Šie dati norāda, ka kavēta IPP ievietošana pēc priapisma ir saistīta ar augstāku komplikāciju risku nekā agrīna iejaukšanās. Neraugoties uz to, pētījumam bija daži ierobežojumi, piemēram, tikai neliels pacientu skaits saņēma agrīnu IPP, kā arī izpēte bija retrospektīva. Tomēr rezultāti uzsver savlaicīgas ārstēšanas nozīmi vīriešiem, kuriem ir priapisms, lai samazinātu komplikāciju risku un paaugstinātu IPP ievietošanas iznākumu kvalitāti. Pētījuma secinājumi rāda, ka novēlota piepūšama dzimumlocekļa implanta ievietošana ir saistīta ar ievērojami augstāku komplikāciju biežumu vīriešiem ar anamnēzē bijušu išēmisku priapismu.
Sabiedrības veselības speciāliste un seksuālās veselības izglītotāja, kura specializējas reproduktīvās veselības un intīmo attiecību jomā. Viņa raksta rakstus, kas palīdz cilvēkiem labāk izprast un kopt savu seksuālo labklājību, atbildot uz svarīgākajiem jautājumiem par ķermeni, emocijām un attiecībām.
Līva ir ieguvusi sabiedrības veselības bakalaura grādu Latvijas Universitātē, un maģistra grādu Londonas Higiēnas un tropiskās medicīnas skolā (LSHTM), kur specializējās seksuālās un reproduktīvās veselības programmu izstrādē. Studiju laikā viņa piedalījās dažādos projektos, kuru mērķis bija veicināt atklātu sarunu par seksuālo veselību un izglītību.
