Krūts vēzis ir visbiežāk sastopamais vēža veids sievietēm. Apmēram 10% gadījumu šī slimība ir iedzimta. Līdzīga daļa no olnīcu vēža gadījumiem tiek saistīta ar ģimeniskām ģenētiskām mutācijām. Šajā rakstā apskatīsim, kādi faktori nosaka iedzimta vēža attīstību.
Iedzimta vēža būtība
Iedzimtais vēzis vai iedzimto audzēju sindromi ir audzēji, kas veidojas ģenētisku mutāciju nodošanas rezultātā no paaudzes uz paaudzi.
Iedzimtie vēži veido aptuveni 5–10% no visiem onkoloģisko slimību gadījumiem.
Tikai pēdējās desmitgadēs tika gūtas būtiskas zināšanas par šādu audzēju attīstības mehānismiem, kad radās iespēja detalizēti analizēt ģenētisko informāciju. Lielākoties iedzimto audzēju sindromi ir saistīti ar traucējumiem gēnos, kas kontrolē audzēju augšanas nomākšanu. Šos gēnus mēdz dēvēt arī par audzēju supresorojiem gēniem. Tie nosaka noteiktu bloķējošu pašaizsardzības proteīnu darbību, kas bieži apzīmēti kā anti-onkoproteīni. Šiem olbaltumvielām ir svarīga loma – tās labo ģenētiskās informācijas jeb DNS nodošanas kļūdas, kas reizēm veidojas šūnu dalīšanās laikā. Ja audzēju nomācošie gēni ir bojāti, anti-onkoproteīnu funkcija tiek traucēta. Tā rezultātā šūnu dalīšanās gaitā kļūdas sakrājas, kas var novest pie ļaundabīgiem procesiem audos.
Visbiežāk sastopamie iedzimto audzēju sindromi ir šādi:
- iedzimts krūts un olnīcu vēzis,
- iedzimts nepoliopozes resnās zarnas vēzis (Lyncha sindroms),
- ģimeniska adenomatozā resnās zarnas polipoze,
- iedzimts vairogdziedzera vēzis.
No tiem visbiežāk tiek diagnosticēts iedzimts krūts un olnīcu vēzis.
Sveikatos ir gyvenimo būdo ekspertė, specializuojanti įvairiose srityse nuo mitybos ir sporto iki psichologijos ir odontologijos. Ji dalijasi straipsniais apie sveiką maistą, sporto programas, ligų prevenciją bei gydymo būdus. Karolina taip pat analizuoja psichologinius aspektus, tokius kaip streso valdymas ar emocinė gerovė, bei pateikia mokslu grįstus patarimus. Jos tikslas – padėti skaitytojams gyventi sveikiau, laimingiau ir sąmoningiau.
