Endoskopija

Endoskopija ir medicīniska procedūra, kas ļauj ārstam tieši novērtēt iekšējo orgānu un audu stāvokli. Šī procesa laikā speciālists organismā ievada garu, elastīgu caurulīti ar gaismas avotu un kameru, ko dēvē par endoskopu. Iekārtas palīdzību var uzņemti attēli un video no izmeklējamajām ķermeņa daļām, un viss tiek attēlots monitorā. Dažiem endoskopiem ir īpaši kanāli instrumentiem, lai vienlaikus ar diagnostiku būtu iespējams veikt arī ārstnieciskas manipulācijas, piemēram, noņemt audus vai apturēt asiņošanu.

Endoskopijas veidi

Pastāv daudz dažādu endoskopijas paveidu, bet pamatprincips visās procedūrās ir līdzīgs: ārsts ievada endoskopu caur dabisko ķermeņa atveri vai nelielu griezumu, lai tieši apskatītu vai ārstētu konkrētu ķermeņa apgabalu. Galvenās atšķirības starp endoskopijas procedūrām ir:

• Procedūras nosaukums – parasti tas norāda, kuru orgānu paredzēts izmeklēt (piemēram, kolonoskopija ir domāta resnās zarnas pārbaudei).
• Lietotais endoskopa veids – instrumenta izvēle ir atkarīga no procedūras; daži endoskopi ir lokani, citi – stingri, un dažiem ir papildkanāli ārstēšanas instrumentiem.
• Procedūras gaita – atšķiras pēc izmeklēšanas zonas, ievadīšanas paņēmiena un nepieciešamajiem orgāniem.

Biežāk sastopamie endoskopijas veidi:

• Anoskopija – caur anālo atveri ievadīts endoskops ļauj izmeklēt taisno zarnu.
• Artroskopija – caur griezumu virs locītavas ievadīts endoskops ļauj diagnosticēt tādas locītavu problēmas kā artrīts.
• Bronhoskopija – endoskops tiek ievadīts caur muti vai degunu, lai pārbaudītu elpceļus un plaušas.
• Kolonoskopija – endoskops tiek ievadīts caur anālo atveri, lai novērtētu pilnu resno zarnu.
• Cistoskopija – caur urīnizvadkanālu ievadīts endoskops sniedz iespēju pārbaudīt urīnpūsli.
• Enteroskopija – tiek veikta caur muti (augšējā enteroskopija) vai caur anālo atveri (apakšējā enteroskopija), lai izmeklētu tievo zarnu.
• Ezofagogastroduodenoskopija (EGD) jeb augšējā endoskopija – muti ievadīts endoskops ļauj apskatīt barības vadu, kuņģi un augšējo tievās zarnas daļu.
• Histeroskopija – caur maksti ievadīts endoskops ļauj pārbaudīt dzemdi.
• Laparoskopija – caur nelielu iegriezumu vēdera rajonā endoskops ļauj vērtēt vēdera dobuma un reproduktīvos orgānus.
• Laringoskopija – endoskops caur muti vai degunu tiek vērsts uz balss saitēm.
• Mediastinoskopija – caur griezumu virs krūšu kaula ievadīts endoskops ļauj izmeklēt mediastīnu, kur atrodas sirds un barības vads.
• Neuroendoskopija – caur kaula griezumu ievadīts endoskops tiek izmantots, lai izpētītu smadzenes.
• Proktoskopija – endoskops caur anālo atveri ļauj novērtēt taisno zarnu.
• Sigmoidoskopija – endoskops caur anālo atveri tiek virzīts, lai pārbaudītu sigmoīdo (apakšējās resnās zarnas) daļu un taisno zarnu.
• Torakoskopija (pleuroskopija) – caur griezumu krūškurvī ievadīts endoskops palīdz izmeklēt plaušas, diafragmu un krūškurvja sienu.
• Ureteroskopija – caur urīnizvadkanālu ievadīts endoskops ļauj pārbaudīt urīnvadu, kas savieno nieres ar urīnpūsli.

Mūsdienīgas endoskopijas tehnoloģijas

Tehnoloģiju attīstība ļauj būtiski mazināt invazivitāti, un viens no inovatīviem piemēriem ir kapsulas endoskopija. Pacients norij mazu kapsulu ar iebūvētu kameru; tās ceļojuma laikā caur gremošanas traktu tiek uzņemti attēli, neizmantojot klasisko endoskopu. Šī metode palīdz diagnosticēt asiņošanas avotus un audzējus, izvairoties no tradicionālām iejaukšanās metodēm.

Ko iespējams atklāt ar endoskopijas palīdzību?

Endoskopija tiek pielietota gan slimību noteikšanai, gan kontrolizmeklējumiem. Plaši pazīstams piemērs ir kolonoskopija, kas īpaši svarīga resnās zarnas vēža diagnostikā. Izmeklējuma laikā ārsts var veikt biopsiju – paņemt audu paraugus detalizētai analīzei laboratorijā, kas ļauj noteikt, vai jaunveidojums ir ļaundabīgs vai labdabīgs.

Galvenās slimību grupas, ko iespējams diagnosticēt ar endoskopiju:

• Gremošanas sistēmas patoloģijas – kuņģa un zarnu saslimšanas, polipi zarnās, resnās zarnas vēzis.
• Galvas un kakla zonas saslimšanas – rīšanas traucējumi, balsenes iekaisums.
• Locītavu slimības – artrīts, plīsumi vai mežģījumi.
• Nervu sistēmas traucējumi – smadzeņu audzēji.
• Elpošanas sistēmas problēmas – plaušu slimības un infekcijas.
• Urīnceļu sistēmas saslimšanas – urīnceļu infekcija, nierakmeņi.
• Reproduktīvās sistēmas traucējumi – neregulāras asiņošanas, endometrioze, neauglība.

Endoskopijas iespējas ārstniecībā

Atsevišķi endoskopijas rīki tiek izmantoti ne vien diagnostikai, bet arī ārstniecībā. Ar to palīdzību ārsti var:

• Aizvērt brūces.
• Ievadīt medikamentus.
• Noņemt šķidrumus no ķermeņa.
• Apturēt iekšējo asiņošanu.
• Noņemt bojātus audus vai audzējus.
• Atbrīvot nosprostojumus vai paplašināt pārāk šaurus orgānus.
• Ievietot stentus – nelielus cauruļveida atbalsta izstrādājumus nosprostotiem vai bojātiem orgāniem.
• Veikt minimāli invazīvas operācijas.

Piemēram, laparoskopija ļauj veikt ķirurģiskas procedūras pastarpināti caur nelieliem iegriezumiem, kas to padara daudz mazāk traumējošu kā tradicionālās atvērtās operācijas. Šādu metodi dēvē arī par “atslēgas cauruma” ķirurģiju, un tā ir vēlama daudzām veselības problēmām, kas prasa minimālu ķirurģisku iejaukšanos.

Kāpēc un kā gatavoties endoskopijai?

Jūsu ārsts sniegs detalizētas norādes, kā sagatavoties konkrētam endoskopijas veidam. Pirms izmeklējuma parasti nepieciešams:

• Veikt noteiktus izmeklējumus. Urīnceļu izpētē var būt jānodod urīna analīzes infekcijas noteikšanai, bet pirms histeroskopijas – jāizslēdz grūtniecība.
• Sniedziet informāciju par veselības stāvokli – paziņojiet ārstam par savām slimībām, lietotajiem medikamentiem un uztura bagātinātājiem.
• Ievērojiet gavēni. Pirms noteiktiem izmeklējumiem nepieciešams atturēties no ēšanas un dzeršanas; dažkārt atļauti tikai īpaši dzērieni vai pārtika.
• Attīriet zarnas. Pirms kolonoskopijas, enteroskopijas un citiem apakšējā gremošanas trakta izmeklējumiem nepieciešama īpaša zarnu tīrīšana ar specifiskiem līdzekļiem.
• Pārtrauciet noteiktu medikamentu lietošanu. Dažos gadījumos īslaicīgi jāizbeidz asinis šķidrinošu līdzekļu, piemēram, varfarīna vai acetilsalicilskābes, kā arī citu recepšu zāļu lietošana pēc ārsta norādījumiem.
• Izvairieties no smēķēšanas. Dažkārt pirms izmeklējuma nepieciešams atteikties no tabakas izstrādājumiem.
• Sarūpējiet pavadošo personu. Ja izmeklējuma laikā tiks lietoti medikamenti apziņas nomākšanai vai anestēzija, pašam nebūs iespējams vadīt transportlīdzekli, tāpēc jāorganizē transports uz mājām.

Ko sagaidīt pašas endoskopijas laikā?

Pati procedūra parasti ilgst aptuveni no 30 minūtēm līdz 2 stundām – to ietekmē konkrētais endoskopijas veids. Lielākā daļa pacientu pēc izmeklējuma tajā pašā dienā var doties mājās, taču atsevišķiem izmeklējuma veidiem hospitalizācija var būt nepieciešama. Bieži tiek pielietota vidēja sedācija, kas ļauj pacientam gulēt un nesajust sāpes. Atsevišķos gadījumos var izmantot pilnu anestēziju, kad pacients ir pilnībā bezsamaņā un viņam ievada elpošanas caurulīti. Dažkārt tiek izmantota lokāla anestēzija kombinācijā ar nomierinošiem līdzekļiem, lai pacients būtu mierīgs. Kad pacients ir pilnībā atslābis vai aizmigis, ārsts uzmanīgi ievada endoskopu līdz izmeklējamajai zonai. Instruments tiek precīzi regulēts, lai iegūtu kvalitatīvu attēlu monitorā. Vajadzības gadījumā ārsts var uzreiz veikt papildu manipulācijas – izņemt audus, aizvērt brūces vai apturēt asiņošanu. Ja procedūras laikā tika veikts grieziens, to pēc procesa aizver.

Vai endoskopijas laikā ir jūtamas sāpes?

Sedācijas un anestēzijas dēļ pacientam izmeklējuma laikā sāpes parasti nav jūtamas. Atsevišķos gadījumos, piemēram, kolonoskopijas laikā, iespējams izjust spiedienu, kamēr endoskops pārvietojas pa zarnām, taču šie diskomforta brīži parasti ātri pāriet.

Kas sagaida pēc procedūras?

• Pēc izmeklējuma jūsu veselības stāvoklis tiks uzraudzīts līdz pilnīgai atmošanās brīdim.
• Sedācijas vai anestēzijas ietekmē iespējams miegainums.
• Lielākajai daļai pacientu uzreiz pēc procedūras ir atļauts doties mājās, bet tomēr nepieciešams atpūsties un izvairīties no fiziskas slodzes.
• Ārsts sniegs norādes par atveseļošanās periodu, ņemot vērā konkrētās procedūras veidu.

Iespējamās blakusparādības

Vairums nelabvēlīgo reakciju pāriet vienas līdz divu dienu laikā, taču simptomi ir atkarīgi no procedūras veida un tā, kur endoskops tika ievadīts.

• Pēc endoskopa ievadīšanas caur muti iespējams balss aizsmakums vai viegls rīkles kairinājums.
• Ja izmeklējums veikts zarnās, iespējams vēdera uzpūšanās, krampji vai slikta dūša.

Ārsts ieteiks, kā mazināt nepatīkamas sajūtas, un nepieciešamības gadījumā izrakstīs piemērotus pretsāpju līdzekļus.

Karolina Skrebė

Sveikatos ir gyvenimo būdo ekspertė, specializuojanti įvairiose srityse nuo mitybos ir sporto iki psichologijos ir odontologijos. Ji dalijasi straipsniais apie sveiką maistą, sporto programas, ligų prevenciją bei gydymo būdus. Karolina taip pat analizuoja psichologinius aspektus, tokius kaip streso valdymas ar emocinė gerovė, bei pateikia mokslu grįstus patarimus. Jos tikslas – padėti skaitytojams gyventi sveikiau, laimingiau ir sąmoningiau.