Cukura diabēts: veidi, simptomi un ārstēšana

Cukura diabēts ir vielmaiņas traucējums, kura gadījumā asinīs ir paaugstināts glikozes līmenis. Šī slimība nav identiska ar arginīna vazopresīna deficītu, ko kādreiz sauca par bezcukura diabētu. Lai arī abas šīs saslimšanas var izraisīt biežāku urināciju, bezcukura diabēts neskar glikozes daudzumu asinīs.

Kas ir glikoze?

Uzturā galvenie makroelementi ir ogļhidrāti, olbaltumvielas un tauki. Ogļhidrātu grupā ietilpst cukuri, ciete un šķiedrvielas. Ir dažādi cukuru veidi – daļa no tiem ir vienkāršāki, cita daļa – sarežģītāki. Piemēram:

• Saharozē, kas bieži tiek izmantota saldināšanai, apvienotas glikoze ar fruktozi.
• Laktoze ir pienā sastopamais cukurs, kurš sastāv no glikozes un galaktozes.
• Pārtikas produkti ar cieti, piemēram, maize, makaroni un rīsi, veidoti no dažādu vienkāršo cukuru ķēdēm.

Pirms uzsūkšanās organismā, sarežģītie ogļhidrāti gremošanas procesā tiek pārveidoti par vienkāršajiem cukuriem. Pēc uzsūkšanās visi ogļhidrāti galarezultātā tiek pārveidoti glikozē, kas ir galvenais enerģijas avots ķermenī. Glikoze nonāk asinsritē un tiek izmantota šūnu enerģijas ražošanai vai uzglabāta glikogēna vai tauku veidā turpmākai izmantošanai.

Insulīna nozīme organismā

Insulīns ir aizkuņģa dziedzerī sintezēts hormons, kas atbild par glikozes līmeņa regulāciju asinīs. Kad pēc ēšanas pieaug glikozes daudzums asinīs, aizkuņģa dziedzeris izdala insulīnu, kas veicina glikozes nokļūšanu šūnās. Kad glikozes līmenis atgriežas normā, insulīna izdalīšanās palēninās. Veseliem cilvēkiem glikozes daudzums asinīs tipiski ir robežās no 3,9 līdz 6,1 mmol/l, bet tas var īslaicīgi pieaugt pēc ogļhidrātu bagātām maltītēm. Gados vecākiem cilvēkiem (virs 65 gadiem) glikozes līmenis var būt nenozīmīgi augstāks, it īpaši pēc ēdienreizes. Ja organismā insulīna daudzums ir pārāk mazs vai šūnas kļūst nejutīgas pret insulīnu (izveidojas rezistence), pieaug glikozes līmenis asinīs, bet šūnas nesaņem pietiekami daudz enerģijas. Šīs izmaiņas izraisa diabēta simptomus un var radīt komplikācijas.

Diabēta veidi

Prediabēts

Prediabēts ir stāvoklis, kurā glikozes līmenis asinīs ir nedaudz augstāks par normu, taču vēl nesasniedz robežu, lai noteiktu diabēta diagnozi. Prediabētam raksturīgi:

• Glikozes līmenis tukšā dūšā: 5,6–6,9 mmol/l
• Glikozes daudzums pēc glikozes slodzes testa: 7,8–11,0 mmol/l

Prediabētam ir būtiska nozīme, jo tas paaugstina 2. tipa diabēta un sirds slimību risku. Svara samazinājums par 5–10% kombinācijā ar uztura izmaiņām un fizisko aktivitāti var attālināt vai novērst diabēta attīstību.

1. tipa cukura diabēts

1. tipa diabēts rodas, ja imūnsistēma uzbrūk un iznīcina insulīnu ražojošās aizkuņģa dziedzera šūnas. Vairāk nekā 90% šo šūnu tiek neatgriezeniski bojātas, kas nozīmē, ka insulīnu vai nu vispār nesintezē, vai tas ir ļoti niecīgā daudzumā. Šī diabēta forma parasti attīstās bērniem un jauniešiem līdz 30 gadu vecumam, taču var parādīties arī vēlāk. 1. tipa diabēts sastopams mazāk nekā 10% no visiem cukura diabēta gadījumiem. Zinātnieki norāda, ka noteikti vides faktori, piemēram, vīrusu infekcijas vai barības vielu trūkums bērnībā, var izraisīt autoimūnas reakcijas pret aizkuņģa dziedzeri. Daži gēni arī var palielināt šīs slimības risku. Pieaugušajiem slimības progress parasti ir lēnāks nekā bērniem. Atsevišķiem pacientiem sākotnējā slimības stadijā insulīna terapija nav nepieciešama; šo formu dēvē par latentā autoimūnā diabēta sindromu pieaugušajiem (LADA).

2. tipa cukura diabēts

2. tipa diabēts lielākoties attīstās pieaugušajiem, taču arvien biežāk šī slimība tiek novērota arī bērniem un pusaudžiem. Aptuveni 30% cilvēku, kas vecāki par 65 gadiem, slimo ar 2. tipa diabētu. Šajā gadījumā aizkuņģa dziedzeris bieži turpina ražot insulīnu, tomēr organisma šūnas kļūst nejutīgas pret insulīnu (izveidojas rezistence). Laika gaitā aizkuņģa dziedzera insulīna ražošana var pavājināties. Lielākais riska faktors ir liekais svars. Aptuveni 80–90% 2. tipa diabēta pacientu ir liekais svars vai aptaukošanās. Pārmērīga ķermeņa masa sekmē insulīna rezistenci, tādēļ organismam nepieciešams arvien vairāk insulīna, lai saglabātu normālu glikozes līmeni asinīs. Palielināts risks attīstīt 2. tipa diabētu novērojams noteiktām etniskajām grupām un cilvēkiem ar iedzimtību šīs slimības ziņā. Dažas saslimšanas un uzturā vai ārstēšanā lietoti preparāti var ietekmēt insulīna darbību, izraisot 2. tipa diabētu.

Biežākie iemesli

• Augsts kortikosteroīdu līmenis, kas saistīts ar noteiktu zāļu lietošanu (piemēram, prednizolons) vai Kušinga sindromu
• Grūtniecība jeb gestācijas diabēts
• Pārmērīgs augšanas hormona daudzums (akromegālija)
• Noteikti hormonāli aktīvi audzēji
• Ilgstoši aizkuņģa dziedzera bojājumi, piemēram, hronisks pankreatīts

Diabēta simptomi

Galvenās cukura diabēta pazīmes ir:

• Izteiktas slāpes
• Bieža urinēšana
• Pastiprināta ēstgriba

Gadījumā, ja glikozes koncentrācija asinīs pārsniedz 8,9–10,0 mmol/l, glikoze sāk izdalīties ar urīnu. Kad tās daudzums urīnā palielinās, nieres izvada papildu ūdeni, lai atšķaidītu glikozi. Rezultātā organisms izdala lielu daudzumu urīna (poliūrija), kā dēļ rodas izteiktas slāpes (polidipsija). Tā kā ar urīnu zaudē daudz kaloriju, daļa cilvēku ievēro strauju svara samazināšanos. No biežākajiem simptomiem jāpiemin arī:

• Redzes miglošanās
• Pastiprināta miegainība
• Slikta dūša
• Zemāka izturība fiziskās slodzes laikā

1. tipa diabēta simptomi

1. tipa cukura diabēta gaita parasti ir strauja un izteikta. Šī slimība var izraist nopietnu stāvokli – diabētisko ketoacidozi, kad organismā uzkrājas pārāk daudz skābju. Papildus slāpēm un biežai urinācijai šai komplikācijai raksturīgi šādi simptomi:

• Nelabums un vemšana
• Nespēks
• Vēdersāpes (īpaši bērniem)
• Dziļa un ātra elpošana
• Elpai ir augļaina vai acetona aromāta piegarša

Bez ārstēšanas diabētiskā ketoacidoze var izraisīt samaņas zudumu un pat nāvi. 1. tipa diabēts attīstās pakāpeniski šādos posmos:

1. Pirmā stadija: asinīs ir specifiski diabētam raksturīgi autoantivielas, bet glikozes līmenis ir normas robežās un simptomi neparādās.
2. Otrā stadija: paaugstināts glikozes daudzums asinīs, bet acīmredzamu simptomu nav.
3. Trešā stadija: izpaužas diabēta simptomi.

Daļai slimnieku slimības sākumā iespējama tā sauktā “medusmēneša” fāze, kad insulīna ražošana īslaicīgi atjaunojas un glikozes līmenis stabilizējas bez ārstēšanas. Taču šis periods nav ilgstošs.

2. tipa diabēta simptomi

2. tipa cukura diabēta gadījumā simptomi var nebūt jūtami ilgāku laika periodu. Tie attīstās pamazām, var ilgt mēnešus vai pat gadus. Sākotnējās pazīmes ir:

• Vājas slāpes un biežāka urinācija, kas ar laiku pastiprinās
• Ilgstošs nogurums
• Redzes asuma samazināšanās
• Atūdeņošanās

Tā kā 2. tipa diabēta slimniekiem organisms joprojām spēj ražot insulīnu, ketoacidoze parasti neveidojas. Taču, ja glikozes līmenis asinīs sasniedz 55,5 mmol/l vai augstāk, var izveidoties hiperosmolārais hiperglikēmiskais stāvoklis, ko raksturo spēcīga atūdeņošanās, apjukums, miegainība un nereti arī krampji. Daudziem cilvēkiem 2. tipa diabēts tiek atklāts nejauši, veicot asins analīzes, kad slimība vēl nav progresējusi smagi.

Diabēta komplikācijas

Paaugstināts cukura līmenis bojā asinsvadus, ierobežojot asins piegādi dažādiem orgāniem. Tas var izraisīt vairākas komplikācijas:

• Smadzenes – lielāks insulta attīstības risks
• Acis (diabētiskā retinopātija) – iespējama akluma attīstība
• Sirds – palielinās miokarda infarkta un sirds mazspējas risks
• Nieres (diabētiskā nefropātija) – attīstās hroniska nieru mazspēja
• Nervi (diabētiskā neiropātija) – raksturīga jušanas traucējumi kājās un pēdās

Turklāt augsts glikozes līmenis novājina imūnsistēmas funkcijas, tādēļ cilvēkiem ar diabētu biežāk sastopamas bakteriālas un sēnīšu infekcijas.

Diabēta diagnostika

Glikozes līmeņa noteikšana asinīs

Diabētu diagnosticē, ja asinīs tiek konstatēta paaugstināta glikoze. Veselības aprūpes speciālisti var ieteikt veikt asins analīzes personām ar paaugstinātu risku, pat ja simptomi nepastāv. Ja cilvēkam ir diabēta riska faktori, regulāras pārbaudes ir svarīgas, jo 2. tipa diabēts bieži norit bez sūdzībām.

Asins glikozes tests

Ārsti pārbauda cukura līmeni pacientam, kurš sūdzas par:

• Pastiprinātām slāpēm
• Biežu urinēšanu
• Pastiprinātu izsalkumu

Analīzi var nozīmēt arī gadījumos, kad ir attīstījušās ar diabētu saistītas komplikācijas, piemēram, biežas infekcijas vai ilgstoši nedzīstošas brūces.

• Ja glikozes līmenis tukšā dūšā sasniedz vai pārsniedz 7,0 mmol/l, diagnosticē diabētu.
• Ja pēc ēšanas glikozes līmenis pārsniedz 11,1 mmol/l, arī tiek apstiprināta diabēta diagnoze.

Glikozilētā hemoglobīna (HbA1c) tests

Šis izmeklējums atspoguļo vidējo glikozes koncentrāciju asinīs pēdējo 2–3 mēnešu laikā.

• HbA1c ≥ 6,5% – norāda uz diabētu
• HbA1c 5,7–6,4% – raksturīgs prediabētam

Tests piemērots ilgtermiņa diabēta uzraudzībai, jo sniedz priekšstatu par glikozes līmeņa svārstībām ilgākā laika periodā.

Orālais glikozes tolerances tests

Šo testu visbiežāk izmanto, lai noteiktu gestācijas diabētu vai analizētu situācijas, kad citas analīzes nesniedz skaidru rezultātu. Testa secība ir šāda:

1. Pirms pārbaudes pacients nedrīkst ēst vairākas stundas.
2. Nosaka glikozes līmeni asinīs tukšā dūšā.
3. Pēc tam jāizdzer glikozes šķīdums.
4. Turpmāko 2–3 stundu laikā atkārtoti nosaka glikozes līmeni asinīs.

Ja pēc 2 stundām glikozes līmenis ir vienāds vai augstāks par 11,1 mmol/l, tiek uzskatīts, ka cilvēkam ir cukura diabēts.

Diabēta ārstēšana

Galvenās cukura diabēta kontroles metodes ir sabalansēts uzturs, fiziska aktivitāte un pacientu izglītošana. Svara samazināšana ir īpaši būtiska pārāk lielas masas gadījumā. Dažiem 2. tipa diabēta pacientiem ar nelielu glikozes līmeņa paaugstināšanos pietiek ar dzīvesveida izmaiņām – veselīgu uzturu, sportu un svara kontroli. Ja cukura daudzums asinīs būtiski pārsniedz normu, nepieciešama medikamentoza ārstēšana. Cilvēkiem ar 1. tipa diabētu ir jāuzsāk insulīna terapija neatkarīgi no glikozes izmaiņām. Tā kā diabēts mēdz radīt vairākus veselības sarežģījumus, ārstēšanas mērķis ir maksimāli pietuvināt glikozes līmeni normai un novērst komplikācijas. Ir ieteicams diabēta slimniekiem nēsāt medicīniskās identifikācijas karti vai aproci, lai ārkārtas situācijās veselības aprūpes personāls saņemtu informāciju par viņu stāvokli. Diabētiskā ketoacidoze un hiperosmolārais hiperglikēmiskais stāvoklis ir akūti medicīniski gadījumi, kas var izraisīt komu vai nāvi, tādēļ nepieciešama steidzama šķidruma un insulīna ievadīšana.

Vispārējie ārstēšanas principi

Personām ar cukura diabētu jāizprot, kā uzturs, fiziskā slodze un medikamenti ietekmē cukura daudzumu asinīs un kā iespējams novērst slimības sekas. Speciāli apmācīti mediķi un diabēta aprūpes speciālisti palīdz pacientiem iegūt zināšanas par slimības kontroli. Cilvēkiem ar diabētu tiek rekomendēts:

• Pārtraukt smēķēšanu
• Alkoholu lietot mēreni (sievietēm ne vairāk kā vienu dzērienu dienā; vīriešiem – ne vairāk kā divus)

Uzturs diabēta gadījumā

Pilnvērtīgs un sabalansēts uzturs ir svarīgs gan 1., gan 2. tipa diabēta gadījumā. Ārsti iesaka: izvairīties no vienkāršajiem cukuriem un pusfabrikātiem, palielināt šķiedrvielu daudzumu uzturā, ierobežot ogļhidrātu un tauku (īpaši piesātināto) uzņemšanu. Insulīnu lietojošiem pacientiem jāizvairās no ilgām pauzēm starp ēdienreizēm, lai neradītu hipoglikēmiju. Lai gan olbaltumvielas un tauki ietekmē uzņemtās enerģijas apjomu, tikai ogļhidrāti nosaka glikozes līmeni asinīs. Daļa cilvēku izmanto ogļhidrātu skaitīšanas metodi, lai pielāgotu insulīna devu uzņemtajiem ogļhidrātiem. Katrai personai ārstēšanas un uztura pieeja jāizstrādā individuāli, sadarbojoties ar uztura speciālistu vai diabēta aprūpes speciālistu.

Fiziskās aktivitātes diabēta gadījumā

Regulāra fiziska slodze palīdz kontrolēt svaru un stabilizēt cukura daudzumu asinīs. Rekomendēts vismaz 150 minūtes fizisku aktivitāšu nedēļā, kas jāsadala vismaz trīs dienās. Tā kā fiziskā slodze pazemina glikozes līmeni, jāseko hipoglikēmijas pazīmēm. Dažiem cilvēkiem var būt nepieciešams:

• Ēst nelielas uzkodas ilgstošas fiziskas aktivitātes laikā
• Pirms sportošanas samazināt insulīna devu

Svara kontrole diabēta gadījumā

Aptaukošanās ir galvenais 2. tipa diabēta riska faktors. Daļa 2. tipa diabēta slimnieku, sasniedzot veselīgu ķermeņa svaru, var izvairīties no medikamentu uzsākšanas vai atlikt to lietošanu. Ja svars nesamazinās ar diētas un fiziskās slodzes palīdzību, ārsts var ieteikt svaru mazinošas zāles vai bariatrisku ķirurģiju. Vairākas diabēta ārstēšanas zāļu grupas, piemēram, GLP-1 receptoru agonisti un SGLT2 inhibitori, palīdz arī samazināt ķermeņa svaru.