Ja jums vai kādam jums pazīstamam cilvēkam ir noteikta prostatas vēža diagnoze, šis laiks var būt pilns ar neskaidrībām un satraukumu. Bieži nākas apgūt daudz jaunas informācijas, vienlaikus sastopoties ar neziņu par nākotni. Ārstēšanas izvēle var šķist mulsinoša. Visprecīzākos ieteikumus tieši jūsu gadījumā sniegs ārsts, tomēr sabiedriskajā telpā iespējams dzirdēt dažādus viedokļus par dažādu terapiju priekšrocībām un riskiem. Jūlijā kādā zinātniskā žurnālā tika publicēts pētījums par izdzīvošanas rādītājiem vīriešiem ar prostatas vēzi, kuri saņēmuši terapiju hormona līmeņa samazināšanai jeb androgēnu deprivācijas terapiju (ADT). Pētījumā secināts, ka pacientiem ar vietēju prostatas audzēju, kam šī terapija lietota kā vienīgā ārstēšanas metode, izdzīvošanas rādītāji nav uzlabojušies. Vietējs audzējs nozīmē, ka vēzis vēl nav izplatījies ārpus prostatas. Par šādu diagnozi runā aptuveni 90 procentos jaunu prostatas vēža gadījumu. Šajā rakstā tiks izklāstīti androgēnu terapijas pamatprincipi un apskatīti pētnieku atzinumi.
Kas ir androgēni?
Pirms pievērsties ārstēšanai, ir jāskaidro, kas ir androgēni. Tie ir vīrišķie dzimumhormoni, no kuriem pazīstamākais ir testosterons. Androgēni veido tādas pazīmes kā sejas apmatojums vai zemāka balss tembrs, un tie ir nozīmīgi arī dzimumtieksmei. Hormonus galvenokārt ražo sēklinieki, bet nelielā daudzumā arī virsnieru dziedzeri. Prostatas vēža gadījumā būtiski ir tas, ka androgēni veicina audzēja šūnu augšanu. ADT, kas pazīstama arī kā hormonterapija vai androgēnu bloķēšanas terapija, ir paredzēta, lai samazinātu androgēnu ražošanu organismā vai ierobežotu to nokļūšanu prostatas vēža šūnās.
Kā tiek veikta androgēnu deprivācijas terapija?
ADT iespējams pielietot vairākos veidos. Dažkārt izvēlas vienu metodi, taču nereti ārstēšanu apvieno ar citām pieejām.
- Sēklinieku izņemšana. Ar operāciju, ko sauc par orhiektomiju, ķirurģiski tiek izņemti sēklinieki. Tas ievērojami samazina androgēnu līmeni, tādējādi audzēja šūnas zaudē “enerģijas avotu”.
- Mediamenti androgēnu samazināšanai. Tādas zāles kā luteinizējošā hormona atbrīvojošā hormona agonisti un antagonisti samazina testosterona ražošanu sēkliniekos.
- Antiandrogēnu preparāti. Šīs zāles bloķē androgēnu piesaisti šūnu receptoriem – ja hormons nevar sasniegt receptoru, tas arī neveicina vēža šūnu augšanu.
Kādi ir ADT iespējamie blakusefekti?
ADT lietošana bieži saistīta ar dažādām blaknēm, piemēram, erektilām grūtībām, samazinātu dzimumtieksmi, kaulu trauslumu, nogurumu un depresiju. Var novērot arī ķermeņa svara pieaugumu, muskuļu masas samazināšanos un palielinātu cukura diabēta risku. Dažos gadījumos vīriešiem attīstās vielmaiņas sindroms, ko raksturo paaugstināts asinsspiediens, augsts glikozes un holesterīna līmenis, kā arī liekais ķermeņa tauku daudzums. Atsevišķus blakusefektus iespējams ārstēt vai mazināt, par to jākonsultējas ar ārstu.
Vai ADT piemērota visiem vīriešiem ar prostatas vēzi?
Vienkārša atbilde uz šo jautājumu – nē. Iespējamas arī citas ārstēšanas metodes, tostarp ķirurģiska vai staru terapija, kas dažos gadījumos var būt ieteicamākas. Pareizā izvēle ir atkarīga no veselības stāvokļa un audzēja attīstības stadijas, tādēļ par piemērotāko ārstēšanas veidu lemj speciālists. Pētnieki, kas analizējuši šos jautājumus, norāda, ka ADT ne vienmēr sniedz ieguvumus pacientiem ar lokalizētu prostatas vēzi, un dažos gadījumos tā radītais blakusefektu apjoms var nebūt attaisnojams. To pamato plašs pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 66 000 vīriešu vecumā virs 66 gadiem ar vietēju prostatas audzēju. Vidēji 110 mēnešu novērošanas periodā netika pierādīts, ka tikai ADT lietošana, neapvienojot to ar citām metodēm, būtiski uzlabotu kopējo vai ar vēzi saistīto izdzīvošanu. Neatkarīgi eksperti uzsver, ka šai terapijai ir daudz blakņu un maz pierādījumu tās efektivitātei tieši šajā pacientu grupā, tāpēc lielai daļai vietēja prostatas vēža pacientu šī ārstēšana nav uzskatāma par optimālu.
Kā rīkoties pacientiem?
Ja rodas šaubas par androgēnu deprivācijas terapijas piemērotību, noteikti jārunā ar ārstu. Viņš var izskaidrot, kad šī ārstēšana ir nepieciešama vai no tās būtu vēlams atturēties, kādi ir iespējamie blakusefekti un kā tos varētu mazināt.
Sabiedrības veselības speciāliste un seksuālās veselības izglītotāja, kura specializējas reproduktīvās veselības un intīmo attiecību jomā. Viņa raksta rakstus, kas palīdz cilvēkiem labāk izprast un kopt savu seksuālo labklājību, atbildot uz svarīgākajiem jautājumiem par ķermeni, emocijām un attiecībām.
Līva ir ieguvusi sabiedrības veselības bakalaura grādu Latvijas Universitātē, un maģistra grādu Londonas Higiēnas un tropiskās medicīnas skolā (LSHTM), kur specializējās seksuālās un reproduktīvās veselības programmu izstrādē. Studiju laikā viņa piedalījās dažādos projektos, kuru mērķis bija veicināt atklātu sarunu par seksuālo veselību un izglītību.
