Aizcietējums rodas tad, kad izkārnījumu izdalīšanās notiek retāk un zarnu saturs tiek izvadīts ar grūtībām. Parasti šī problēma parādās dzīvesveida vai uztura izmaiņu, kā arī šķiedrvielu trūkuma dēļ. Ja izjūtat stipras sāpes, izkārnījumos parādās asinis vai aizcietējums turpinās ilgāk par trim nedēļām, ir nepieciešama ārsta konsultācija.
Kas ir aizcietējums?
Aizcietējumu parasti definē kā mazāk nekā trīs izkārnīšanās epizodes nedēļā. Tomēr katra cilvēka zarnu darbības biežums var būt atšķirīgs – daļa iztukšo zarnas vairākas reizes dienā, bet citi tikai vienu vai divas reizes nedēļā. Jūsu dabīgais ritms ir normāls, ja vien tas būtiski neatšķiras no ierastā. Tomēr neatkarīgi no biežuma — jo ilgāk tiek atlikta nākamā iztukšošanās, jo grūtāk ir izvadīt izkārnījumus. Citas aizcietējuma pazīmes ir:
- Izkārnījumi ir sausi un cieti.
- Izdalīšanās ir apgrūtināta un rada sāpes.
- Paliek sajūta, ka zarnas nav pilnībā iztukšotas.
Kā veidojas aizcietējums?
Aizcietējums rodas, ja resnā zarna absorbē pārāk daudz ūdens no sagremotā ēdiena paliekām. Šis process padara izkārnījumus cietākus un sarežģī to izvadīšanu. Ēdiens ceļo caur gremošanas traktu, un, sasniedzot resno zarnu, ūdens tiek uzsūkts, lai izveidotos izkārnījumi. Ja pārtikas masas kustība notiek pārāk lēni, resnā zarna uzsūc vairāk ūdens nekā nepieciešams, rezultātā veidojas sausi un cieti izkārnījumi, kurus ir grūti izvadīt.
Kas izraisa aizcietējumu?
Aizcietējuma attīstību var veicināt dažādi faktori, t.sk. dzīvesveids, lietotie medikamenti un veselības problēmas.
Dzīvesveida faktori
Biežākie iemesli saistībā ar ieradumiem, kas var novest pie aizcietējuma:
- Šķiedrvielu trūkums uzturā.
- Nepietiekams šķidruma uzņemšanas līmenis (dehidratācija).
- Zems fizisko aktivitāšu līmenis.
- Mainīta ikdienas rutīna, piemēram, ceļojumi vai izmaiņas ēšanas un miega režīmā.
- Pārlieku liels piena produktu vai siera patēriņš.
- Paaugstināts stresa līmenis.
- Ilgstoša vēlmes izkārnīties ignorēšana.
Medikamenti
Daži medikamenti arī var izraisīt aizcietējumu. Tie ietver:
- Spēcīgi pretsāpju līdzekļi, kuriem sastāvā ir kodeīns, oksikodons vai hidromorfons.
- Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, piemēram, ibuprofēns un naproksēns.
- Daži antidepresanti, tostarp selektīvie serotonīna atpakaļsaistīšanās inhibitori un tricikliskie antidepresanti.
- Antacīdi ar kalciju vai alumīniju.
- Dzelzs preparāti.
- Preperāti pret alerģiju – antihistamīni.
- Daži asinsspiediena regulēšanas līdzekļi, piemēram, kalcija kanālu un beta blokatori.
- Psihiatriskie medikamenti, piemēram, klozapīns un olanzapīns.
- Pretepilepsijas līdzekļi, piemēram, fēnitoīns un gabapentīns.
- Preparāti pret nelabumu, piemēram, ondansetrons.
Daudzi medikamenti var kavēt zarnu iztukšošanos. Ja rodas neskaidrības par lietoto zāļu iedarbību, jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu.
Veselības traucējumi
Dažas veselības problēmas var veicināt aizcietējuma attīstību:
- Endokrīnās slimības, piemēram, samazināta vairogdziedzera darbība, cukura diabēts, paaugstināts kalcija līmenis asinīs un urēmija.
- Kolos zarnas vai taisnās zarnas vēzis.
- Kairinātas zarnas sindroms.
- Divertikulīts.
- Izkārnījumu aiztures muskuļu disfunkcija – traucēta iegurņa muskulatūras koordinācija, kas nepieciešama pareizai iztukšošanai.
- Nepaskaidrojami iztukšošanās traucējumi, ko neizdodas izskaidrot.
- Zarnas motorisko funkciju traucējumi ar īslaicīgu vai ilgstošu paralīzi.
- Neiroloģiskas slimības, piemēram, mugurkaula ievainojumi, multiplā skleroze, Parkinsona slimība un insults.
- Pazemināta resnās zarnas kustību aktivitāte jeb “slinkās zarnas” sindroms.
- Zarnu nosprostošanās.
- Gremošanas trakta strukturāli defekti, kā fistulas, zarnu atrēzija, volvuls, invaginācija vai anomālijas anālajā atverē.
- Sistēmiskas slimības, piemēram, amiloidoze, sistēmiskā vilkēde, skleroderma.
- Grūtniecība.
Kādi ir aizcietējuma simptomi?
Aizcietējumam raksturīgi šādi simptomi:
- Mazāk nekā trīs izkārnīšanās reizes nedēļā.
- Sausi, cieti vai gabalaini izkārnījumi.
- Aizcietējums ir grūti vai sāpīgi izvadāms.
- Sāpes vēderā vai spazmas.
- Uzpūšanās sajūta vai slikta dūša.
- Sajūta, ka pēc iztukšošanās zarnas nav pilnībā iztukšotas.
Kādi ir aizcietējuma riska faktori?
Aizcietējums var skart jebkura vecuma cilvēkus. Tomēr ir vairāki apstākļi, kas paaugstina risku, ka aizcietējums kļūs regulārs un ilgstošs. Biežākie riska faktori ir:
- Vecums. Pēc 65 gadiem fiziskā aktivitāte mazinās, vielmaiņa palēninās, un zarnas vairs nekustas tik aktīvi.
- Sievietes dzimums, īpaši grūtniecības laikā vai pēc dzemdībām. Hormonālas izmaiņas un augļa radītais spiediens var ietekmēt izkārnījumu caurplūdi zarnās.
- Pārāk maz šķiedrvielu uzturā.
- Atsevišķu zāļu lietošana.
- Noteiktas nervu sistēmas vai gremošanas trakta slimības.
Vai aizcietējums var radīt nopietnas sekas vai citas veselības problēmas?
Ja netiek nodrošināta regulāra un mīksta izkārnīšanās, var rasties dažādas komplikācijas, tostarp:
- Taisnās zarnas asinsvadu palielināšanās un iekaisums (hemoroīdi).
- Anālās gļotādas plīsumi grūtu izkārnījumu izspiešanas dēļ.
- Divertikulīta attīstība – resnās zarnas sieniņās veidojas kabatiņas, kurās var uzkrāties un iekaist izkārnījumi.
- Liela izkārnījumu uzkrāšanās taisnajā zarnā un ap anālo atveri.
- Iegurņa pamatnes muskuļu bojājumi ilgstošas sasprindzināšanas laikā, kas var veicināt urinācijas traucējumus.
Vai aizcietējums var veicināt toksīnu uzkrāšanos organismā un izraisīt saslimšanu?
Parasti šāda situācija nerodas. Kad aizcietējuma dēļ izkārnījumi ilgāk paliek resnajā zarnā, rodas diskomforts, tomēr resnā zarna ir paredzēta atkritumvielu pagaidu glabāšanai. Toksisku vielu uzsūkšanās novērojama tikai smagu resnās zarnas slimību gadījumos.
Aizcietējuma diagnosticēšana
Sākotnēji ārsts izvaicā par jūsu veselības stāvokli, dzīvesveidu un zarnu darbības paradumiem. Tiek veikta arī fiziskā izmeklēšana, kā arī iespējama taisnās zarnas izmeklēšana, lai noteiktu iespējamās novirzes. Ja nepieciešams, tiek ieteikti papildu izmeklējumi, lai noskaidrotu aizcietējuma cēloņus:
- Asins, izkārnījumu un urīna analīzes – tās palīdz izvērtēt hormonālo stāvokli, noteikt diabētu, anēmiju, vēzi, kā arī infekciju vai iekaisuma pazīmes.
- Kolonoskopija vai sigmoidoskopija – resnās un taisnās zarnas izmeklēšana ar kameru.
- Attēldiagnostika – rentgens, datortomogrāfija vai magnētiskās rezonanses izmeklējumi, lai izvērtētu gremošanas sistēmu.
- Zarnu funkcijas novērtējuma testi – defekogrāfija, anorektālā manometrija, balona tests, radiomarķieru pētījumi un scintigrāfija, lai pārbaudītu resnās zarnas motoriku un izkārnījumu caurplūdi.
Aizcietējuma ārstēšana
Ja dzīvesveida izmaiņas un bezrecepšu medikamenti nav devuši rezultātu, ārsts var nozīmēt spēcīgākas zāles, piemēram:
- Lubiprostonu
- Linaklotīdu
- Laktulozi
- Plekanatīdu
- Prukaloprīdu
Ja aizcietējums ir saistīts ar stipriem pretsāpju līdzekļiem, ārsts var izrakstīt:
- Metilnaltreksonu
- Naldemedīnu
- Naloksegolu
Šīs zāles palīdz novērst aizcietējumu, kas radies zarnu kustības samazināšanās dēļ, lietojot pretsāpju līdzekļus.
Ķirurģiska ārstēšana
Lielākajā daļā gadījumu aizcietējuma ārstēšanai nav nepieciešama operācija. Tomēr, ja tas ir saistīts ar anatomiskiem šķēršļiem resnajā zarnā, operācija var būt nepieciešama, lai novērstu cēloni. Ķirurģija nepieciešama, ja:
- Ir anālās atveres plīsums
- Ir zarnu nosprostošanās
- Ir zarnu sašaurinājums
- Taisnās zarnas izspiešanās makstī
Aizcietējuma profilakse
Lai pēc aizcietējuma epizodes novērstu tās atkārtošanos, ieteicams:
- Uzturā palielināt šķiedrvielu daudzumu – vairāk augļu, dārzeņu un pilngraudu produktu
- Samazināt uzturā pārstrādātu produktu un gaļas daudzumu
- Iekļaut uzturā produktus ar probiotiķiem, piemēram, jogurtu vai kefīru
- Katra dienā vismaz 30 minūtes nodarboties ar fiziskām aktivitātēm
- Dienā izdzert vismaz astoņas glāzes ūdens
- Ierobežot alkohola un kofeīna lietošanu, jo tie veicina dehidratāciju
- Izveidot regulāru izkārnīšanās režīmu, piemēram, iztukšoties no rīta pēc brokastīm
- Nevilcināties doties uz tualeti pie pirmās vajadzības
- Lietot šķiedrvielu uztura bagātinātājus
- Lietot magnija preparātus
- Veidot uztura dienasgrāmatu un atturēties no produktiem, kas izraisa aizcietējumu
Ārsts un medicīnas izglītotājs, kurš specializējas slimību diagnostikā un simptomu analīzē. Ar vairāk nekā 10 gadu klīnisko pieredzi Dr. Kalnsons palīdz cilvēkiem atpazīt iespējamos veselības traucējumus agrīnās stadijās un veicina savlaicīgu medicīniskās palīdzības meklēšanu.
Dr. Emīls Kalnsons ir absolvējis Rīgas Stradiņa universitāti, vēlāk padziļināti studējis iekšķīgo slimību diagnostiku Vācijā, Freiburgas Universitātes klīnikā. Strādājot kā ģimenes ārsts reģionālajās klīnikās Latvijā, viņš skaidri saskatīja, cik bieži pacienti ignorē vai nepareizi interpretē ķermeņa sūtītos signālus. Šī pieredze mudināja viņu aktīvi iesaistīties veselības izglītībā, rakstīt izglītojošus rakstus un vadīt seminārus.
