Bipolārie traucējumi

Bipolārie traucējumi ir ilgstoša garastāvokļa slimība, kas rada ievērojamas emocionālās, enerģijas un uzvedības svārstības. Raksturīgi šai diagnozei ir mānijas un hipomānijas epizodes, kā arī daudziem cilvēkiem rodas depresijas fāzes. Lai gan šis stāvoklis ir nopietns, to iespējams kontrolēt ar medikamentiem, psihoterapiju, ieviešot izmaiņas dzīvesveidā un izmantojot citus ārstēšanas paņēmienus.

Kas ir bipolārie traucējumi?

Bipolārie traucējumi, agrāk zināmi kā mānijas-depresijas slimība, ir ilgtermiņa garastāvokļa traucējumi un psihiskās veselības stāvoklis, kas noved pie krasām izmaiņām emocijās, enerģijā, domāšanā un uzvedībā. Šīs pārmaiņas var ilgt no dažām stundām līdz pat vairākām nedēļām vai mēnešiem un ietekmē ierasto dzīves gaitu. Ir dažādi bipolāro traucējumu tipi, katram raksturīgas būtiskas garastāvokļa svārstības: mānijas/hipomānijas un depresijas posmi. Tomēr personas ar bipolāriem traucējumiem neatrodas nemitīgi kādā no šiem stāvokļiem — viņi var ilgstoši izjust arī stabilu, līdzsvarotu garastāvokli, kas tiek dēvēts par eitīmiju.

Mānijas epizodes

Bipolāro I tipa traucējumu galvenā iezīme ir mānijas epizodes. Šīs diagnozes noteikšanai nepieciešams vismaz viens mānijas periods, kas ilgst vismaz septiņas dienas, neatkarīgi no depresijas epizožu klātbūtnes. Mānijas gadījumā cilvēks izjutīs izteikti paaugstinātu vai uzbudinātu garastāvokli, kā arī izteiktas izmaiņas emocijās, domās, enerģijā un aktivitātē, kas skaidri atšķiras no ierastās uzvedības un ir pamanāmas apkārtējiem. Šajā stāvoklī biežāk tiek veiktas rīcības, kas var radīt kaitējumu veselībai, sociālajām attiecībām vai finanšu stāvoklim, piemēram, spontāni lielu naudas summu tēriņi vai riskanta auto vadīšana. Ja epizode ir izteikta, var parādīties psihotiski simptomi — maldi vai halucinācijas, kas apgrūtina diagnozes noteikšanu un atšķirt no tādiem traucējumiem kā šizofrēnija vai šizoafektīvie traucējumi. Dažām bipolāro traucējumu formām, piemēram, II tipa bipolāriem traucējumiem, ir raksturīgas hipomānijas epizodes; tās ir vieglākas nekā mānijas, ilgst īsāku laiku un mazāk ietekmē ikdienas dzīvi.

Depresijas epizodes

Depresijas epizodes laikā cilvēks izjūt nomāktu garastāvokli vai interešu zudumu lielākajā daļā aktivitāšu un piedzīvo arī šādas pazīmes:

• Pastāvīgs nogurums
• Apetītes pārmaiņas
• Bezcerības vai nevērtības sajūtas

Kāpēc bipolāros traucējumus vairs nesauc par mānijas-depresijas slimību?

Pēdējās desmitgadēs psihiatrijā un medicīnā mērķtiecīgi atteikušies no termina “mānijas-depresijas slimība”, lai aprakstītu bipolāros traucējumus. Šī terminoloģijas maiņa notika vairāku iemeslu dēļ:

• Senāk “mānijas-depresijas slimība” tika lietots ļoti plašam psihisko traucējumu spektram, savukārt izstrādājot jaunākas klasifikācijas sistēmas, piemēram, DSM, parādījās iespēja precīzāk noteikt diagnozi ar nosaukumu “bipolārie traucējumi”.
• Vārdi “mānija” un “mānijas stāvoklis” bieži ir saistīti ar stigmatizāciju, savukārt “depresija” un tās apzīmējums sabiedrībā tiek nevietā, izmantots, aprakstot stāvokļus, kas neatbilst klīniskajiem depresijas kritērijiem. Termins “bipolārie traucējumi” palīdz izvairīties no šīs emocionālās nastas.
• Iepriekšējais apzīmējums neaptver ciklotīmijas un hipomānijas formas (bipolāro II tipa traucējumus).

Kādi ir bipolāro traucējumu veidi?

Ir četri bipolāro traucējumu tipi:

• Bipolārie I tipa traucējumi: Šiem pacientiem konstatētas vismaz vienas mānijas epizodes. Lielākā daļa iziet gan mānijas, gan depresijas periodus, taču depresijas epizode nav nepieciešama diagnozes noteikšanai. Parasti depresijas periodi ilgst divas nedēļas un ilgāk. Lai diagnosticētu, mānijas epizodei jābūt vismaz septiņu dienu garai vai tik smagai, ka nepieciešama hospitalizācija.
• Bipolārie II tipa traucējumi: Raksturīgas depresijas un hipomānijas epizodes, bet nav izteiktu mānijas periodu kā I tipa traucējumiem. Hipomānija ir vieglāka, taču biežāka depresija apgrūtina dzīvi.
• Ciklotīmija: Raksturīgas ilgstošas, svārstīgas noskaņas, hipomānija un viegla depresija vismaz divus gadus. Normāls garastāvoklis (eitīmija) iespējams tikai uz īsākiem brīžiem, kas nepārsniedz astoņas nedēļas.
• Pārējie specifiski vai nespecifiski bipolārie un ar tiem saistītie traucējumi: Ja simptomi neatbilst nevienam no iepriekš minētajiem tipiem, bet tomēr izpaužas nozīmīgas garastāvokļa svārstības, var tikt diagnosticēts cits bipolāro traucējumu veids.

Kā atšķiras robežstāvokļa personības traucējumi un bipolārie traucējumi?

Lai gan robežstāvokļa personības traucējumiem un bipolāriem traucējumiem var būt līdzīgs simptomu spektrs, tie ir dažādi stāvokļi. Robežstāvokļa personības traucējumiem raksturīgas pēkšņas un straujas garastāvokļa, uzvedības un paštēla svārstības, kas bieži rodas attiecību konfliktu laikā. Šādi pacienti var tikt pakļauti arī paškaitējošām rīcībām, bet tas nav raksturīgi bipolāriem traucējumiem. Bipolāros traucējumus atšķir ilgāki un skaidrāk nodalīti mānijas/hipomānijas vai depresijas posmi.

Kam var attīstīties bipolārie traucējumi?

Bipolārie traucējumi var skart ikvienu. Vidējais pirmo simptomu vecums ir ap 25 gadiem, bet tas iespējams arī bērnībā vai pēc 40–50 gadu vecuma. Slimība sastopama abiem dzimumiem, bet tās izpausmes var atšķirties. Sievietēm biežāk ir novērojamas straujas garastāvokļa maiņas, īpaši gadījumos, kad gada laikā konstatē četrus vai vairāk mānijas vai depresijas epizodes (“ātrā ciklošana”). Tas var būt saistīts ar hormonālām izmaiņām un to, ka sievietēm biežāk tiek nozīmēti antidepresanti. Sievietes arī biežāk pārdzīvo depresijas fāzes nekā vīrieši.

Cik bieži sastopami bipolārie traucējumi?

Bipolārie traucējumi nav tik bieži kā depresija vai trauksmes traucējumi, taču ir nozīmīga psihiskās veselības problēma sabiedrībā. Aptuveni 1–3% iedzīvotāju, saskaņā ar Latvijas datiem, dzīves laikā saskaras ar šo slimību. Tas atbilst starptautiskajiem rādītājiem, kur pieaugušo vidū bipolāro traucējumu izplatība ir ap 2–3%.

Bipolāro traucējumu simptomi un cēloņi

Kādas ir bipolāro traucējumu pazīmes un simptomi?

Bipolāro I tipa traucējumu galvenais simptoms ir vismaz viena mānijas epizode, kas ilgst ne mazāk kā nedēļu, bet II tipa un ciklotīmijas gadījumā – hipomānijas epizodes. Lielākajai daļai pacientu ir gan hipomānijas/mānijas, gan depresijas epizodes. Garastāvokļa svārstības var nebūt noteiktā secībā, turklāt depresija ne vienmēr seko pēc mānijas. Iespējams piedzīvot vairākus līdzīgus noskaņas posmus pēc kārtas. Izmaiņas garastāvoklī var turpināties nedēļas, mēnešus vai pat gadus. Svarīgi, ka tās atšķiras no ierastās pašsajūtas un ir ilgstošas. Mānijas gadījumā šīs pārmaiņas ilgst vairākas dienas vai nedēļas, depresijas fāzē – vairākas nedēļas vai pat mēnešus. Smaguma pakāpe katram pacientam un laikposmam var atšķirties.

Mānijas epizožu pazīmes un simptomi

Dažiem cilvēkiem dzīves laikā nākas pārdzīvot vairākas mānijas vai hipomānijas epizodes, citiem tās ir retākas. Mānijas epizodēs iespējamas šādas pazīmes:

• Pārmērīgs prieks, optimisms un uzbudinājums
• Pēkšņas tam ļoti asu garastāvokļa maiņas, piemēram, no prieka uz dusmām vai naidīgumu
• Nemitīga psihomotorā nemiera sajūta
• Strauja runa un ātrs domāšanas temps
• Liela enerģija un samazināta vajadzība pēc miega
• Paaugstināta impulsivitāte, riskanta uzvedība, piemēram, negaidīta darba pamešana
• Grandiozi, nerealizējami plāni
• Uzvedība ar augstu risku, piemēram, vielu lietošana vai nedrošas seksuālās attiecības
• Sajūta, ka esi īpaši svarīgs vai apveltīts ar izteiktām spējām
• Psihotiski simptomi — halucinācijas, maldi (visbiežāk smagas mānijas gadījumā)

Bieži vien cilvēki mānijas epizodes laikā neapzinās savu rīcību sekas. Paaugstināts ir arī pašnāvības risks, kas iespējams ne tikai depresijas, bet arī mānijas periodos. Smagas mānijas, sevišķi, ja parādās psihotiski simptomi, gadījumā nepieciešama hospitalizācija, lai novērstu apdraudējumu sev un apkārtējiem.

Hipomānijas pazīmes un simptomi

Atsevišķiem pacientiem bipolāru traucējumu izpausmes ir vieglākas nekā mānija — tās sauc par hipomāniju. Hipomānijas stāvoklī var šķist, ka ir vairāk enerģijas un spēka izdarīt daudz, kā arī ikdienā un saskarsmē nav grūtību. Pacientam pašam hipomānijas laikā var šķist, ka viss ir kārtībā, taču ģimene, draugi vai kolēģi novēro neparastu aktivitāti vai garastāvokļa izmaiņas. Nereti pēc hipomānijas iestājas izteikti smaga depresija.

Depresijas epizožu pazīmes un simptomi

Bipolāru traucējumu depresijas epizodēs simptomi ir līdzīgi tiem, kas raksturīgi lielai depresijai. Starp tiem ir:

• Ilgstošas skumjas
• Zema enerģija, pastāvīga noguruma sajūta
• Motivācijas trūkums
• Bezcerības vai nevērtības izjūtas
• Intereses zaudēšana par lietām, kas iepriekš sagādājušas prieku
• Grūtības koncentrēties un pieņemt lēmumus
• Nespēja kontrolēt raudāšanu
• Uzbudināmība
• Pieaudzis miega daudzums
• Bieža bezmiegs vai pārmērīga gulēšana
• Apetītes pārmaiņas, kas izraisa svara zudumu vai pieaugumu
• Domas par nāvi vai pašnāvību

Jauktu epizožu pazīmes un simptomi

Jauktām epizodēm raksturīgas abu — mānijas un depresijas — simptomu kombinācijas vienlaikus. Šādā stāvoklī cilvēks izjūt tipiskas depresijas domas un izjūtas, bet vienlaikus ir nemierīgs un pilns enerģijas. Tie, kas pieredzējuši jauktas epizodes, bieži tās raksturo kā vissmagāko bipolāro traucējumu izpausmi.

Bipolāro traucējumu cēloņi

Precīzi bipolāro traucējumu izcelsmes mehānismi vēl nav noskaidroti. Tomēr ir skaidrs, ka pastāv izteikta ģenētiska nosliece: vairāk nekā divām trešdaļām pacientu ir tuvi radinieki ar līdzīgu diagnozi. Taču tas, ka ģimenē ir kāds ar bipolāriem traucējumiem, nenozīmē, ka tos noteikti attīstīsiet arī jūs. Pie iespējamajiem riska faktoriem var minēt:

• Pārmaiņas smadzeņu struktūrās: Pētnieki novērojuši nelielas atšķirības smadzeņu uzbūvē vai aktivitātē cilvēkiem ar bipolāriem traucējumiem. Tomēr šīs atšķirības nav izmantojamas slimības diagnosticēšanai.
• Vide un stress: Gadījumi, kad pieredzēts nopietns stress — tuvinieka nāve, nopietna slimība, šķiršanās vai finansiālas grūtības —, var izraisīt mānijas vai depresijas epizodi. Līdz ar to stress un traumatiskas situācijas arī tiek uzskatītas par nozīmīgiem faktoriem slimības attīstībā.

Pētījumi turpinās, lai noskaidrotu šo faktoru nozīmi gan attīstībā, gan ārstēšanas iespējās vai profilaksē.

Bipolāro traucējumu diagnostika un izmeklējumi

Kā tiek diagnosticēti bipolārie traucējumi?

Lai diagnosticētu bipolāros traucējumus, ārsts izmanto vairāku metožu kopumu:

• Fiziskā izmeklēšana
• Detalizēta medicīniskā vēsture un jautājumi par simptomiem, dzīves gājumu, agrāko pieredzi un radinieku veselības vēsturi
• Laboratoriskie izmeklējumi (asins analīzes), lai izslēgtu citas slimības, piemēram, vairogdziedzera darbības traucējumus
• Psihiskās veselības novērtējums, ko veic ārsts vai nosūta pie psihologa vai psihiatra

Lai noteiktu bipolāros traucējumus, personai jāpiedzīvo vismaz viena mānijas vai hipomānijas epizode. Diagnostikā izmanto vispasaules standarta vadlīnijas (DSM), kas palīdz klasificēt konkrēto traucējumu tipu. Ārsts izvērtē simptomu raksturu, ilgumu un to ietekmi uz ikdienas dzīvi vissmagāko posmu laikā. Pacientiem ar bipolāriem traucējumiem bieži novērojami arī citi psihiskās veselības traucējumi:

• Trauksme
• Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS)
• Pēctraumatiskā stresa traucējumi
• Atkarības vai vielu lietošanas traucējumi

Diagnoze var būt sarežģīta arī tādēļ, ka mānijas laikā bieži novērojami atmiņas traucējumi un cilvēks ne vienmēr spēj precīzi aprakstīt simptomus. Iespējama arī nepareiza diagnoze — piemēram, šizofrēnija vai robežstāvokļa personības traucējumi. Tādēļ ir ļoti svarīgi būt atklātam sarunā ar ārstu un iespēju robežās informēt arī tuvinieku, lai speciālists gūtu pilnvērtīgu priekšstatu par jūsu veselības stāvokli.

Bipolāro traucējumu ārstēšana un kontrole

Kā ārstē bipolāros traucējumus?

Lielākajai daļai cilvēku, ieskaitot tos, kam ir izteiktākas slimības formas, ārstēšana ir efektīva. Labākais rezultāts sasniedzams apvienojot vairākas metodes:

• Psihoterapija (sarunu terapija)
• Medikamenti
• Pašvadības stratēģijas, piemēram, informētība par slimību un pirmo simptomu atpazīšana
• Pozitīvi dzīvesveida ieradumi — fiziskās aktivitātes, joga, meditācija. Tie var papildināt, bet neaizstāj ārstēšanu
• Citas terapijas, piemēram, elektrokonvulsīvā terapija (EKT), ja ārstam nepieciešams ātrs rezultāts vai citi līdzekļi nav devuši efekta

Bipolārie traucējumi ir hroniski, tādēļ ārstēšana nepieciešama ilgtermiņā. Atrast piemērotāko ārstēšanas kombināciju nereti prasa vairākus mēnešus vai pat gadus — svarīgi ir nepamest ārstēšanas procesu, pat ja tas sākotnēji šķiet grūts. Laikam ejot, mānijas un depresijas epizodes parasti atgriežas. Daži pacienti starp epizodēm nejūt būtiskas garastāvokļa svārstības, bet citiem simptomi ir pastāvīgi. Nepieciešama komplicēta pieeja gadījumos, kad ir arī citi psihiskās veselības traucējumi — piemēram, ārstējot OKT ar antidepresantiem vai UDHS ar stimulējošiem līdzekļiem, var saasināties bipolāro traucējumu simptomi. Lai arī terapija var būt sarežģīta, ar pacietību iespējams atrast individuāli piemērotu risinājumu.

Kādas psihoterapijas izmanto bipolāru traucējumu ārstēšanā?

Psihoterapija jeb sarunu terapija var būt nozīmīga ārstēšanas plāna sastāvdaļa. Tā aptver dažādas tehnikas, lai palīdzētu iemācīties emocionāli veselīgāku domāšanu un rīcību. Kopā ar psihologu vai psihiatru iespējams apgūt prasmes, kas dod atbalstu gan pacientam, gan ģimenei. Izplatītākās terapijas formas:

• Psihoizglītošana: Nodrošina izpratni par slimību, kas palīdz labāk tikt galā ar tās izpausmēm ikdienā.
• Starppersoniskā un sociālā ritma terapija (IPSRT): Palīdz uzlabot garastāvokli, saprast bioloģiskos un sociālos ritmus un uzlabot ikdienas paradumus, samazināt stresa izraisītās epizodes un uzlabot medikamentu lietošanas regularitāti.
• Ģimenes terapija: Iesaista pacientu un radiniekus, izskaidrojot slimību, uzlabojot komunikāciju un konfliktu risināšanu.
• Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT): Strukturēta terapija, kurā kopā ar speciālistu tiek pētītas domas un emocijas, lai mainītu kaitīgos uzvedības modeļus.

Kādus medikamentus lieto bipolāru traucējumu ārstēšanā?

Atsevišķi medikamenti palīdz kontrolēt slimības simptomus. Dažos gadījumos nākas izmēģināt vairākas zāles, līdz tiek atrasts piemērotākais risinājums. Biežāk izmantotie medikamenti:

• Garastāvokļa stabilizatori
• Otrās paaudzes antipsihotiskie līdzekļi
• Antidepresanti

Lietojot medikamentus, svarīgi:

• Konsultēties ar ārstu par iespējamām blakusparādībām, riskiem un ieguvumiem
• Informēt ārstu par visiem lietotajiem recepšu, bezrecepšu līdzekļiem vai uztura bagātinātājiem
• Nekavējoties informēt ārstu, ja parādās blakusparādības — iespējams, būs jāmaina deva vai preparāts
• Atcerēties — medikamenti jālieto regulāri, kā ārsts norādījis

Antidepresanti bipolāro traucējumu terapijā

Vairumā gadījumu antidepresantus izraksta tikai depresijas epizodēm un kombinācijā ar garastāvokļa stabilizatoru, lai nepieļautu mānijas attīstīšanos. Antidepresantam nedrīkst būt vienīgais medikaments ārstēšanā, jo tas var izraisīt mānijas epizodes.

Kādas ir iespējamas medikamentu blakusparādības?

Bipolāro traucējumu zāļu blakusparādības var būt biežas, un katram medikamentam tās ir atšķirīgas. Par visām aizdomīgām reakcijām būtiski informēt ārstu un nekad pašrocīgi nepārtraukt zāļu lietošanu — tas var izraisīt smagus simptomus. Izplatītākās blaknes:

• Svara pieaugums
• Metabolo procesu traucējumi — holesterīna, cukura līmeņa pārmaiņas, paaugstināts asinsspiediens
• Miegainība
• Akatīzija (iekšēja nemiera, vēlmes pastāvīgi kustēties sajūta)

Kādas citas medicīniskās ārstēšanas metodes izmanto bipolāriem traucējumiem?

• Elektrokonvulsīvā terapija (EKT): Procedūra, kuras laikā caur galvas ādu smadzenēs tiek veikta īsa elektriskā stimulācija, lai izraisītu lēkmes. Tai izmanto vispārējo anestēziju, un biežāk tiek pielietota smagām depresijas vai dzīvībai bīstamām mānijas epizodēm, kā arī grūtniecības laikā. Procedūra ir droša un ļoti efektīva, ja zāles nav līdzējušas.
• Transkraniālā magnētiskā stimulācija (TMS): Šī terapija izmanto elektromagnētiskos impulsus galvas zonā. Tas ir alternatīva variants, ja citas metodes depresiju neatsauc. Procedūra nav sāpīga un neprasa anestēziju.
• Vairogdziedzera hormonu preparāti: Reizēm tos izmanto kā papildu līdzekli gadījumos ar grūti ārstējamiem, biežiem garastāvokļa svārstību epizodēm, it īpaši sievietēm.
• Ketamīna terapija: Ketamīnu nelielā intravenozā devā izmanto, lai īslaicīgi mazinātu depresiju vai pašnāvnieciski izteiktas domas.
• Hospitalizācija: Nepieciešama smagu epizožu gadījumā, kad ir tūlītējs apdraudējums sev vai citiem.

Kādi dzīvesveida ieradumi var palīdzēt bipolāru traucējumu kontrolē?

Ārstu komanda bieži iesaka pievērst uzmanību ikdienas paradumiem, kas veicina atveseļošanos un novērš simptomu pastiprināšanos:

• Pilnībā atteikties no alkohola, tabakas un neatļauto vielu lietošanas, jo tās var pastiprināt simptomus un traucēt zāļu efektivitāti
• Veidot dienasgrāmatu vai garastāvokļa tabulu, lai sekotu izmaiņām un laikus pamanītu slimības saasināšanās pazīmes
• Ievērot regulāru miega režīmu — atgriežoties pie ierasta ritma, samazinās epizožu risks
• Fiziskās aktivitātes uzlabo kopējo pašsajūtu un palīdz cīnīties ar blaknēm, piemēram, svara pieaugumu
• Meditācija palīdz uzturēt emocionālo līdzsvaru un veicina depresijas mazināšanos
• Samazināt stresu un veidot veselīgas attiecības ar cilvēkiem, kas sniedz atbalstu, izvairīties no toksiskām saskarsmes situācijām

Biežāk uzdotie jautājumi par bipolāriem traucējumiem

Vai iespējams novērst bipolāros traucējumus?

Pašlaik nav zināmu metožu, kā novērst šo slimību, jo tās cēlonis vēl nav pilnībā noskaidrots. Tomēr ievērojami palīdz agrīna simptomu atpazīšana, savlaicīga vēršanās pēc palīdzības un ārstēšana.

Kāda ir bipolāro traucējumu prognoze?

Bez piemērotas terapijas slimības gaita parasti ir nelabvēlīga. Vairums pacientu, kas saņem pareizu ārstēšanu, spēj nodrošināt pilnvērtīgu un ražīgu dzīvi. Bipolārie traucējumi vidēji saīsina paredzamo dzīves ilgumu ap deviņiem gadiem, un līdz pat vienam no pieciem pacientiem var izvēlēties izdarīt pašnāvību. Aptuveni 60% pacientu vēsturē ir vielu atkarība. Medicīniskā uzraudzība un regulāra ārstēšana ir būtiska, lai samazinātu simptomu atgriešanās risku. Atpazīstot galveno epizožu simptomus un iespējamos izraisītājus, iespējams efektīvāk izvēlēties piemērotu medicīnas risinājumu, tā izvairoties no smagas slimības un hospitalizācijām, kā arī samazinot pašnāvības risku.

Ikdiena ar bipolāriem traucējumiem

Regulāras vizītes pie ārstējošās komandas būs nepieciešamas visu dzīvi, lai pārliecinātos, ka ārstēšanas plāns ir piemērots. Šajā komandā var būt:

• Ģimenes ārsts
• Psihiatrs
• Psihologs vai terapeits
• Neirologs

Ja rodas kāda no šīm situācijām, jāzvana neatliekamajai palīdzībai (112) vai jādodas uz tuvāko neatliekamās palīdzības nodaļu:

• Uzstājīgas domas par pašnāvību vai nāvi
• Apzināti plāni vai apdraudējums sev vai citiem
• Halucinācijas vai maldi
• Simptomi, kas var norādīt uz litija pārdozēšanu, piemēram, stipra nelabums, vemšana, noturīgas trīces rokās, apjukums, izmaiņas redzē