Saindēšanās ar dzīvsudrabu ir stāvoklis, kas attīstās ievadoties šim metālam cilvēka organismā. Dzīvsudrabs ir toksisks metāls, kas var nokļūt vidē dažādos veidos, piemēram, lietojot jūras veltes vai nēsājot noteiktus rotaslietu veidus. Visbiežāk dzīvsudraba intoksikācija rodas, ja organismā uzkrājas pārlieks metildzīvsudraba vai cita organiskā dzīvsudraba daudzums, kas galvenokārt saistīts ar atsevišķu zivju un jūras produktu ēšanu. Lai gan dzīvsudrabs sastopams dabā, tā koncentrācija apkārtējā vidē pieaug rūpniecisko procesu dēļ. Dzīvsudrabs nonāk augsnē un ūdenī, pēc tam – arī dzīvos organismos, piemēram, zivīs. Lietojot produktus, kas satur dzīvsudrabu, pastāv saindēšanās risks, un īpaši jutīgas pret šī metāla toksicitāti ir bērni un grūtnieces. Lai mazinātu risku, nepieciešams ierobežot saskari ar dzīvsudrabu.
Saindēšanās ar dzīvsudrabu simptomi
Dzīvsudrabam ir izteikta ietekme uz nervu sistēmu. Pārmērīga šī metāla uzņemšana var izraisīt dažādus simptomus, piemēram:
- trauksmi
- depresīvu noskaņojumu
- aizkaitināmību
- atmiņas traucējumus
- roku, kāju vai mutes tirpšanu
- pastiprinātu kautrīgumu
- trīci
Biežāk dzīvsudraba iedarbība uz organismu noris pakāpeniski, un simptomu smagums pieaug ar laiku. Ja pazīmes parādās pēkšņi, tas var liecināt par akūtu intoksikāciju, tāpēc nepieciešama tūlītēja ārsta palīdzība.
Kā rīkoties, ja ir aizdomas par intoksikāciju?
Ja ir pamatotas aizdomas par akūtu saindēšanos ar dzīvsudrabu, ir svarīgi uzreiz sazināties ar Toksikoloģijas centru vai tuvāko neatliekamās palīdzības dienestu.
Simptomi pieaugušajiem
Smagas dzīvsudraba intoksikācijas gadījumā pieaugušajiem var būt sastopami šādi traucējumi:
- dzirdes un runas spēju pasliktināšanās
- problēmas ar kustību koordināciju
- muskuļu vājums
- nervu bojājumi sejā vai rokās
- sarežģījumi staigāšanā
- redzes izmaiņas
Simptomi bērniem un zīdaiņiem
Dzīvsudrabam var būt kaitīga ietekme uz augli un agrīnu bērnības attīstību. Zīdaiņiem un maziem bērniem, kas pakļauti augstai dzīvsudraba koncentrācijai, iespējami šādi attīstības traucējumi:
- kognitīvās attīstības aizkavēšanās
- sarežģījumi ar sīkās motorikas funkcijām
- runas attīstības aizture
- vājināta telpiskā uztvere
Dzīvsudrabs var nokļūt auglī caur placentu vai zīdainī ar mātes pienu, tāpēc grūtnieces un sievietes zīdīšanas periodā tiek aicinātas izvairīties no zivīm ar augstu dzīvsudraba saturu.
Dzīvsudraba saindēšanās komplikācijas
Liels dzīvsudraba daudzums var izraisīt ilgtermiņa vai pat neatgriezeniskas pārmaiņas nervu sistēmā. Šīs izmaiņas ir īpaši bīstamas bērniem, kuriem organisms vēl attīstās. Dzīvsudraba ietekmē bērniem iespējami smadzeņu attīstības traucējumi, kas var ietekmēt arī kustību spējas. Dažkārt bērni, kas dzīvsudrabam bijuši pakļauti agrā vecumā, piedzīvo mācīšanās grūtības. Pieaugušajiem pēc smagas dzīvsudraba intoksikācijas var attīstīties:
- neatgriezeniski smadzeņu bojājumi
- pastāvīgi nieru bojājumi
- aprite traucējumi
Dzīvsudraba saindēšanās cēloņi
Dzīvsudraba uzkrāšanās zivīs un jūras produktos
Metildzīvsudraba (organiskā dzīvsudraba) saindēšanās visbiežāk ir saistīta ar noteiktu zivju un jūras velšu regulāru ēšanu. Šīs intoksikācijas galvenie iemesli ir:
- tādu zivju ēšana, kas satur daudz dzīvsudraba
- pārmērīgs zivju patēriņš
Zivis dzīvsudrabu uzņem no ūdens, kurā tās uzturas. Pilnīgi visās zivīs ir noteikts dzīvsudraba daudzums, bet lielākos plēsīgos eksemplāros tā koncentrācija ir augstāka, jo tās barojas ar mazākām zivīm, kas jau satur šo metālu. Dažām zivju un jūras produktu sugām dzīvsudraba līmenis var būt līdz pat 10 miljoniem reižu lielāks nekā apkārtējā ūdenī. Lielākais dzīvsudraba daudzums ir šādās zivju sugās:
- haizivs
- zobenlode
- lielās tunzivis
- marlins
- flīžu zivs
- karaliskais makrele
- oranžā raufa zivs
Pat ja citu jūras velšu un zivju sugās dzīvsudrabs ir mazāk, pārmērīgs to patēriņš tomēr var novest pie dzīvsudraba uzkrāšanās organismā.
Zivis ar zemu dzīvsudraba līmeni
Nelielos daudzumos dažas zivju sugas ar minimālu dzīvsudraba daudzumu ir piemērotas lietošanai uzturā pieaugušajiem 1–2 reizes nedēļā. Zivis un jūras veltes ar viszemāko dzīvsudraba saturu:
- anchovi
- plekste
- jūras ķemmītes
- Atlantijas menca
- melnais asaris
- garneles
- makrele (ne karaliskā)
- lasis
- gliemenes
- jūras asaris
- foreles
Zivis ar vidēju dzīvsudraba saturu
- baltā tunzivs
- grupers
- paltuss
- snapers
- mahi mahi
- svītrainais asaris
- menca
Arī šīs zivis satur mazāk dzīvsudraba nekā lielie plēsēji, tomēr to daudzumu uzturā ieteicams ierobežot.
Zivju lietošana grūtniecēm un bērniem
Grūtniecēm un zīdītājām sievietēm ieteicams lietot ne vairāk kā 2–3 porcijas (katra pa 110 gramiem) no zivīm ar viszemāko dzīvsudraba saturu nedēļā vai vienu porciju (110 grami) no zivīm ar vidēju dzīvsudraba daudzumu. Pētījumi liecina, ka cilvēkiem, kas zivis ēd retāk nekā vienu reizi nedēļā, dzīvsudraba koncentrācija organismā parasti ir zema. Savukārt regulāra zivju lietošana vairāk nekā divas reizes nedēļā var būt bīstama dzīvsudraba uzkrāšanās dēļ. Bērniem līdz 11 gadu vecumam nevajadzētu ēst vairāk kā divas porcijas zivju ar zemu dzīvsudraba līmeni nedēļā. Porcijas daudzums atkarībā no vecuma:
- 1–3 gadus veciem bērniem – 28 grami
- 4–7 gadus veciem bērniem – 56 grami
- 8–10 gadus veciem bērniem – 85 grami
- 11 gadus veciem bērniem – 110 grami
Dažos reģionos var būt īpaši brīdinājumi par vietēji zvejotām zivīm, kuras var saturēt vairāk dzīvsudraba. Tieši tāpēc ieteicams vienmēr iepazīties ar vietējo iestāžu norādījumiem pirms savvaļā ķertu zivju lietošanas uzturā.
Citi dzīvsudraba intoksikācijas avoti
Saindēšanās ar dzīvsudrabu var notikt ne tikai lietojot pārtiku, bet arī citos apstākļos saskaroties ar vidi vai dažādām šī metāla formām. Biežākās dzīvsudraba iedarbības situācijas:
- sasisti termometri ar dzīvsudrabu
- zobu plombas, kas satur amalgamu
- atsevišķi rotaslietu veidi
- zelta ieguve vai apstrāde mājas apstākļos
- atsevišķi ādas kopšanas līdzekļi, kas var būt iegādāti ārpus Eiropas vai nelegāli
- piesārņots gaiss rūpniecības tuvumā
Dzīvsudraba saindēšanās diagnostika
Diagnozi par dzīvsudraba saindēšanos ārsts var noteikt pēc izmeklējumiem un laboratoriskiem testiem. Biežāk veic šādus izmeklējumus:
- krūšu kurvja rentgenogramma
- urīna analīze
- asinis testi – noteikts dzīvsudraba līmenis serumā, vispārējā asins aina, vielmaiņas rādītāji
Ārsti noskaidro simptomus, to parādīšanās laiku, uztura paradumus un ikdienas ieradumus. Ja tiek aizdomas par intoksikāciju, var tikt veikta padziļināta asins un urīna izmeklēšana, lai novērtētu dzīvsudraba koncentrāciju organismā.
Saindēšanās ar dzīvsudrabu ārstēšana
Dzīvsudraba saindēšanas ārstēšanas pieeja atkarīga no intoksikācijas smaguma un var ietvert atindēšanu jeb detoksikāciju.
- Pacientam nepieciešama infūziju terapija vai skābekļa terapija.
- Ja dzīvsudraba līmenis pārsniedz noteikto robežu, izmanto helatācijas terapiju – ārstēšanas metodi, kas ar īpašu medikamentu palīdzību saista metālu, atvieglojot tā izvadīšanu no organisma.
- Dzīvsudraba daudzuma samazināšanai iespējamas arī šādas metodes:
- aktivētā ogle
- zarnu skalošana
- dialīze
- asins pārliešana
Dažos gadījumos ilgstoša ārstēšana var būt nepieciešama, lai mazinātu neiroloģiskās sekas, jo nav specifiskas zāles, kas pilnībā izārstētu dzīvsudraba intoksikāciju. Labākais aizsardzības veids – izvairīšanās no saskares ar šo metālu. Ja saindēšanās galvenais avots ir jūras veltes ar augstu dzīvsudraba saturu, ārsts var ieteikt pilnībā atteikties no šādām zivīm uzturā. Ja dzīvsudrabs organismā iekļuvis darba vietas vai apkārtējās vides dēļ, jāveic atbilstoši pasākumi turpmāka kontakta novēršanai.
Kā izvairīties no dzīvsudraba saindēšanās
Lai mazinātu dzīvsudraba intoksikācijas risku, ieteicams kontrolēt lietoto jūras produktu un zivju daudzumu un to izvēli. Papildu drošībai var ievērot arī šādas rekomendācijas:
- Ierobežot lielo plēsīgo zivju lietošanu uzturā.
- Grūtniecības un zīdīšanas laikā izvairīties no zivīm ar augstu dzīvsudraba koncentrāciju.
- Rūpīgi ievērot bērniem piemērotas zivju un jūras velšu porcijas.
- Pārdomāti izvēlēties suši ēdienus, jo bieži tie gatavoti no zivīm ar dzīvsudrabu.
- Pirms savvaļā noķerto zivju lietošanas iepazīties ar vietējiem ieteikumiem.
- Plānojot grūtniecību, veikt asins vai urīna testus dzīvsudraba līmeņa noteikšanai.
- Saskares gadījumā ar citām dzīvsudraba formām rūpīgi mazgāt rokas.
- Pareizi savākt izlijis dzīvsudrabu mājsaimniecībā.
- Izvairīties no aktivitātēm ar paaugstinātu dzīvsudraba ekspozīcijas risku, piemēram, zelta apstrādes mājas apstākļos.
Sveikatos ir gyvenimo būdo ekspertė, specializuojanti įvairiose srityse nuo mitybos ir sporto iki psichologijos ir odontologijos. Ji dalijasi straipsniais apie sveiką maistą, sporto programas, ligų prevenciją bei gydymo būdus. Karolina taip pat analizuoja psichologinius aspektus, tokius kaip streso valdymas ar emocinė gerovė, bei pateikia mokslu grįstus patarimus. Jos tikslas – padėti skaitytojams gyventi sveikiau, laimingiau ir sąmoningiau.
