Epilepsija ir hroniska neiroloģiska slimība, kurai raksturīgi atkārtoti krampji un dažādi smadzeņu funkcijas traucējumi. Latvijā ar šo saslimšanu dzīvo vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku, tas ir apmēram 1% iedzīvotāju. Bieži epilepsijas attīstību ietekmē smadzeņu bojājumi, galvas traumas vai ģenētiski faktori. Aptuveni trešdaļai ar epilepsiju sirgstošo nākas saskarties arī ar depresiju, taču 70% pacientu, lietojot atbilstošus medikamentus, izdodas pilnībā kontrolēt krampju lēkmes. Jāņem vērā, ka krampji var uznākt arī naktī, tādēļ neatliekamā palīdzība jāizsauc, ja tie atkārtojas vai ieilgst ilgāk par piecām minūtēm. Lai uzlabotu dzīves kvalitāti, cilvēkiem ar epilepsiju iesaka stingri ievērot ārstu norādījumus, mazināt pārgurumu, izvairīties no alkohola un uzmanīties no faktoriem, kas var provocēt krampjus, piemēram, mirguļojošas gaismas. Šajā rakstā sniegsim detalizētu informāciju par epilepsijas simptomiem, ārstēšanas iespējām un profilakses rekomendācijām.
Kas ir epilepsija?
Epilepsija tiek definēta kā neiroloģisks traucējums, kas izraisa atkārtotas epileptiskas lēkmes spontānu elektrisko izlāžu dēļ smadzenēs. Šī slimība var izpausties dažādos veidos atkarībā no tā, kurā smadzeņu reģionā rodas elektriskās aktivitātes traucējumi. Ap 0,05% pasaules iedzīvotāju skar epilepsija, bet Latvijā šis skaitlis sasniedz aptuveni 1%. Epilepsija var sākties jebkurā vecumā, bet visbiežāk pirmās lēkmes rodas bērnībā, īpaši dzīves pirmajā gadā vai pusaudžu vecumā. Lielākajai daļai pacientu pirmais krampju gadījums parādās jaunībā. Ir zināms, ka tādi specifiski sindromi kā West sindroms sastopams zīdaiņiem ar atkārtotām lēkmēm, savukārt Lennox–Gastaut sindromam tipiskākā ir noturīga krampju gaita, kas sākas 3–5 gadu vecumā. Epilepsijas lēkmes var provocēt vīrusu infekcijas, krasas laika apstākļu maiņas, fizisks vai garīgs pārspriegums, miega trūkums un alkohols. Tas būtiski ietekmē pacientu dzīves kvalitāti. Ārstēšanai pārsvarā izmanto zāles, bet dažos gadījumos ir nepieciešama arī ķirurģiska iejaukšanās. Savlaicīga diagnostika un pareiza ārstēšana palīdz mazināt lēkmju skaitu un dod iespēju pacientam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Epilepsijas simptomi
Epilepsijai var būt ļoti dažādi simptomi, bet galvenokārt tie izpaužas kā samaņas zudums un muskuļu krampji. Lēkmes noris dažādās formās – novērojami gan vispārēji jeb lielie, gan nelielie krampji. Lielajiem krampjiem raksturīgi visa ķermeņa muskuļu savilkumi, savukārt mazajos biežāk ir īslaicīgi samaņas traucējumi. Vēl var izpausties pēkšņa kustību pārtraukšana, ekstremitāšu saraustīšana, piespiedu urinācija vai siekalu putošana. Lēkmju ilgums parasti svārstās no dažām sekundēm līdz dažām minūtēm. Latvijā ar epilepsiju dzīvo vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku, no kuriem trešdaļa saskaras arī ar depresiju. Ir būtiski apzināties, ka miega trūkums, pārpūle vai emocionālais stress var pastiprināt epilepsijas izpausmes. Pareizi piemeklēta ārstēšana palīdz sasniegt, lai 70% pacientu lēkmes vairs neatkārtotos.
Epilepsijas krampju veidi
Epilepsijas krampji iedalās divos galvenajos veidos: vispārēji (lielie krampji) un daļēji (mazie krampji). Lielie jeb ģeneralizētie krampji aptver visu ķermeni un parasti izraisa samaņas zudumu. Tie ir visizplatītākie epilepsijas veidi un var būt gan motoriski (toniski, kloniski), gan nemotoriski (absansi). Mazie jeb fokālie krampji izpaužas ar lokāliem simptomiem un bieži ir grūtāk pamanāmi – tie nereti saistīti ar īslaicīgiem samaņas zudumiem un ir raksturīgāki bērnu un jauniešu vidū. Nelielām lēkmēm raksturīgas šādas formas:
- Tipiski absansi, kuriem raksturīgi ļoti īslaicīgi apziņas traucējumi.
- Miokloniski absansi ar ritmiskiem muskuļu raustījumiem, kas var ilgt no 8 līdz 60 sekundēm.
- Atoniski krampji, kad pazūd muskuļu tonuss visā ķermenī bez iepriekšējas muskuļu saspringuma fāzes.
Iespējams, ka līdz pat 60% epilepsijas gadījumu sākas bērnībā, un kopējā risku būt diagnosticētam ar šo slimību aprēķina līdz 3%. Lai gan katram krampju veidam ir savas īpatnības, tie visi nes nopietnas sekas gan fizioloģiskā, gan psiholoģiskā ziņā.
Epilepsijas cēloņi un riska faktori
Epilepsija ir sarežģīta neiroloģiska slimība, kurai ir dažādi cēloņi. Bieži pie vainas ir smadzeņu bojājumi – tie var būt gan iedzimti, gan dzīves laikā iegūti. Par galvenajiem epilepsijas attīstības iemesliem uzskata galvas traumas, insulta sekas un infekcijas slimības. Infekciozā epilepsija rodas ilgstošu neiroinfekciju vai iedzimtu vīrusu izraisītu bojājumu rezultātā, bet imūnā epilepsija ir saistīta ar autoimūniem procesiem smadzenēs. Dažādi riska faktori var palielināt slimības sastopamību:
- Miega trūkums
- Psiholoģiskais stress
- Alkohola lietošana
- Dažas zāļu grupas
Bērni un seniori ir visvairāk pakļauti riskam saslimt ar epilepsiju. Cilvēkiem vecumā virs 75 gadiem biežums sasniedz līdz pat 9,7 gadījumiem uz 1000 iedzīvotāju. No visiem pacientiem vairāk nekā 35–50% piedzīvo daļējos krampjus, bet 17–60% – vispārējos krampju veidus. ģenētiskie faktori arī spēlē nozīmīgu lomu, jo dažas epilepsijas formas – piemēram, ģenētiskā vai vielmaiņas epilepsija – parasti sākas jau agrā bērnībā. Citi strukturāli vai iegūti smadzeņu bojājumi, piemēram, Alcheimera slimība, neirofibromatoze vai dzemdību traumas, tāpat palielina risku saslimt ar epilepsiju.
Epilepsijas diagnosticēšana
Epilepsijas diagnostika prasa detalizētu pieeju un vispusīgu izmeklēšanu. Pirmais solis ir neirologa konsultācija, kas palīdz noteikt krampju veidu un izcelsmi. Biežāk lieto elektroencefalogrāfiju (EEG), kas reģistrē smadzeņu elektrisko darbību un ļauj noteikt epilepsijai raksturīgas izmaiņas. Šī izmeklējuma nozīme īpaši liela ir, ja cilvēkam pirmoreiz novēroti krampji. Bez EEG nereti nozīmē arī attēldiagnostikas izmeklējumus, piemēram, datortomogrāfiju vai magnētiskās rezonanses tomogrāfiju, kas palīdz konstatēt strukturālas smadzeņu izmaiņas, kas var būt par cēloni lēkmēm. Cilvēki ar epilepsiju biežāk tiek stacionēti slimnīcā un viņiem veic CT izmeklējumus. Aptuveni 17,1% pacientu, kuri ārstējās slimnīcā ar īslaicīgu samaņas zudumu, tika diagnosticēta epilepsija, un viņu vidējais vecums bija 47,6 gadi. Neirologu veikto izmeklējumu rezultāti ir izšķiroši nozīmīgi slimības izvērtēšanā un precīzai noteikšanai.
Ārstēšanas iespējas epilepsijas gadījumā
Epilepsijas ārstēšana tiek izvēlēta atbilstoši katra pacienta vajadzībām un var apvienot vairākas pieejas. Speciālisti rekomendē gan medikamentozu, gan ķirurģisku terapiju, atkarībā no slimības rakstura un smaguma pakāpes.
Zāļu terapija
Biežāk epilepsiju ārstē ar antiepileptiskajiem līdzekļiem. Šīs zāles palīdz samazināt krampju biežumu un smagumu. Ārsti medikamentus izvēlas, balstoties uz slimības tipu un pacienta veselības stāvokli. Lielākajai daļai pacientu izdodas apturēt krampjus ar piemērotiem medikamentiem, bet ārstēšanas kursu nedrīkst pārtraukt arī brīžos, kad simptomi nav novērojami. Aptuveni 70% pacientu iegūst pozitīvu atbildi uz zāļu terapiju, tomēr universāla līdzekļa nav.
Ķirurģiskā ārstēšana
Ķirurģiska ārstēšana tiek izmantota gadījumos, kad medikamentu terapija nav efektīva vai ja precīzi zināms krampju avots. Veiktās operācijas var paredzēt konkrētu smadzeņu apgabalu izņemšanu, kas izraisa lēkmes, vai arī stimulēt klejotājnervu, kas samazina krampju biežumu un smagumu. Šīs ārstēšanas mērķis ir uzlabot dzīves kvalitāti un novērst smagākos krampju epizodes.
Psiholoģiskā veselība cilvēkiem ar epilepsiju
Epilepsija būtiski ietekmē pacientu psihoemocionālo stāvokli. Daudzi sirgst ar depresiju, trauksmi un izjūt sociālās izolācijas draudus. Atbalsta un sapratnes trūkums sociālajā vidē pastiprina šīs grūtības. Lai uzlabotu to cilvēku dzīvi, kuriem diagnosticēta šī slimība, svarīgi veicināt izpratni sabiedrībā. Pieņemšana un sapratne palīdz mazināt stigmu, savukārt informētība starp darba devējiem un kolēģiem rada drošāku vidi. Kvalitatīva informācija ir vērtīga ne tikai pacientam, bet visai sabiedrībai. Apmēram 30–50% cilvēku ar epilepsiju cieš no emocionāliem traucējumiem. Dažādos pētījumos uzsvērts, ka vecāku bažas un stress par bērnu, kam konstatēta epilepsija, atzīts par vienu no galvenajām ikdienas problēmām. Lai risinātu šīs grūtības, ārstam jāsniedz pilnīga un skaidra informācija par slimību, ārstēšanu un tālākiem soļiem. Efektīvi palīdz, ja ārstniecībai pievieno psiholoģisko atbalstu. Drūzma uz sabiedrības kopīgu palīdzību un ciešākas personiskās attiecības samazina depresijas risku un uzlabo cilvēku ar epilepsiju dzīves apstākļus.
Profilakses rekomendācijas epilepsijas gadījumā
Profilaktiski pasākumi ir nozīmīgi, lai samazinātu krampju biežumu un smagumu cilvēkiem ar epilepsiju. Dzīvesveida korekcijas – efektīvs palīgs slimības kontrolei. Epilepsijas pacientiem vajadzētu ievērot ieteikumus, kas uzlabo veselību kopumā.
Dzīvesveida ieteikumi
Sabalansēts dzīvesveids var palīdzēt mazināt epilepsijas simptomu izpausmi. Ieteicams pievērst uzmanību šādiem aspektiem:
- Regulāra miega režīma ievērošana: pietiekama atpūta mazina stresu un pasargā no iespējamiem krampjiem.
- Līdzsvarots uzturs: pilnvērtīgi un daudzveidīgi ēdieni stiprina imunitāti un uzlabo pašsajūtu.
- Pastāvīgas fiziskās aktivitātes: iešana, peldēšana vai joga palīdz nostiprināt psiholoģisko veselību.
- Stresa kontrole: ieteicamas meditācijas vai elpošanas vingrinājumi, kas mazina emocionālo slodzi.
- Alkohola lietošanas ierobežošana vai pilnīga izvairīšanās: alkohols var provocēt krampjus, tāpēc to vēlams nelietot.
- Izvairīšanās no mirguļojošas vai īpaši spilgtas gaismas: jācenšas nepiedzīvot situācijas, kas var ierosināt epilepsijas lēkmes.
Pacientiem ir svarīgi atpazīt tuvojošos krampju lēkmei raksturīgas pazīmes un informēt apkārtējos par pareizu rīcību to laikā. Regulāra ārsta izrakstīto medikamentu lietošana samazina krampju risku un uzlabo dzīves kvalitāti.
Epilepsijas ietekme uz pacientu ikdienu
Epilepsija nopietni ietekmē pacientu dzīvi, radot izaicinājumus gan sociālajā, profesionālajā, gan emocionālajā jomā. Speciālisti lēš, ka apmēram 1% iedzīvotāju slimo ar šo slimību, un katrs desmitais dzīves laikā var piedzīvot vismaz vienu krampju epizodi. Šī iemesla dēļ pacienti bieži izjūt izolāciju, baidās komunicēt un pārdzīvo grūtības darbā. Šīs bailes un emocionālais diskomforts sarežģī dzīves kvalitāti. Tomēr savlaicīga ārstēšana un atbalsts nodrošina labas izredzes uzdzīves kvalitātes uzlabošanu. Vairāk nekā divām trešdaļām cilvēku palīdz atbilstoši medikamenti, kā arī 70% var izmantot ķirurģiskās ārstēšanas metodes, piemēram, klejotājnerva stimulāciju. Tas sniedz cerību pacientiem uz sekmīgu ārstēšanu un ikdienas funkcionēšanas uzlabošanos. Sabiedrības informētība ir ļoti svarīga – jo lielāka izpratne par epilepsiju, jo mazāk stigmas un bailes. Atbalstot pacientus un uzlabojot viņu ikdienu, tiek sniegta iespēja pilnvērtīgai dzīvei, kas ir būtisks solis pretim drošākai videi tiem, kas sirgst ar epilepsiju.
Ārste un medicīnas zinātņu doktore ar vairāk nekā 15 gadu pieredzi dažādās medicīnas jomās. Karīna ir aizrautīga izglītotāja, kuras mērķis ir sniegt sabiedrībai zinātniski pamatotu un viegli saprotamu informāciju par slimībām, to simptomiem, profilaksi un ārstēšanas iespējām.
Karīna Ziediņa ir absolvējusi Latvijas Stradiņa universitāti, bet doktora grādu ieguvusi Heidelbergas Universitātē Vācijā, kur pētīja hronisku iekaisuma slimību mehānismus. Viņa ir strādājusi neatliekamās palīdzības nodaļās, ģimenes ārstu praksēs un specializētās klīnikās, tādējādi ieguvusi plašu klīnisko pieredzi dažādu veselības traucējumu jomā.
