Plaušu karsonis: simptomi, riska faktori un ārstēšana

Pneimonija ir plaušu infekcija, ko izraisītāji var būt baktērijas, vīrusi vai sēnītes. Šī slimība izraisa plaušu audu iekaisumu un dažkārt plaušās var uzkrāties šķidrums vai strutas. Baktēriju izraisīta pneimonija parasti ir smagāka nekā vīrusu, kas bieži pāriet pati no sevis. Slimība var skart gan vienu, gan abus plaušu apjomus, un, ja bojātas abas plaušas, to sauc par abpusēju pneimoniju.

Kāda ir atšķirība starp vīrusu un bakteriālo pneimoniju?

Pneimonijas simptomi var atšķirties atkarībā no infekcijas izraisītāja – vai tas ir vīruss, baktērija vai sēne. Baktēriju izraisīta pneimonija parasti ir biežāka un norit smagāk nekā vīrusu gadījumi, tāpēc bieži nepieciešama stacionārā ārstēšana. Baktēriju pneimoniju ārstē ar antibiotikām, savukārt vīrusu pneimonija parasti līdzinās gripai un lielākoties izzūd bez specifiskas terapijas.

Pneimonijas veidi

Pneimoniju iedala pēc infekcijas izraisītāja (vīrusi, baktērijas, sēnītes) un pēc vietas, kur infekcija iegūta – sabiedrībā, ārstniecības iestādē vai izmantojot mākslīgo plaušu ventilāciju.

Sabiedrībā iegūta pneimonija

Pneimoniju, kas sākusies ārpus medicīnas iestādes, uzskata par sabiedrībā iegūtu. Biežākie iemesli:

Baktērijas

Visbiežāk sabiedrībā iegūtas pneimonijas izraisītājs ir Streptococcus pneumoniae jeb pneimokoku infekcija, kas var izraisīt arī ausu, deguna blakusdobumu un smadzeņu apvalka iekaisumu. Mycoplasma pneumoniae izraisa netipisku pneimoniju ar vieglākiem simptomiem. Pie citiem biežākiem mikroorganismiem pieder Haemophilus influenzae, Chlamydia pneumoniae un Legionella (izraisa legionelozi).

Vīrusi

Ar pneimoniju var saslimt pēc inficēšanās ar vīrusiem, kas izraisa saaukstēšanos, gripu, COVID-19 vai respiratori sincitiālo vīrusu (RSV).

Sēnītes

Dažkārt, galvenokārt cilvēkiem ar pavājinātu imunitāti, pneimoniju var izraisīt tādas sēnītes kā Cryptococcus, Pneumocystis jirovecii un Coccidioides.

Primitīvie mikroorganismi

Retos gadījumos pneimonijas attīstību var izraisīt pirmtīklieši, piemēram, Toxoplasma.

Medicīnas iestādē iegūta pneimonija

Šis pneimonijas veids attīstās pacientiem, kas jau ārstējas slimnīcā citu iemeslu dēļ. Tā mēdz noritēt smagāk, jo bieži izraisošās baktērijas ir rezistentas pret antibiotikām, piemēram, meticilīnam rezistentais zeltainais stafilokoks. Līdz ar to ārstēšana mēdz būt sarežģītāka.

Ar veselības aprūpi saistīta pneimonija

Pneimonija var attīstīties ilgtermiņa aprūpes iestādēs, piemēram, aprūpes namos vai ilgstošās ārstēšanas ambulatorajās klīnikās. Bieži tās cēlonis ir pret antibiotikām izturīgas baktērijas.

Ar mākslīgo elpināšanu saistīta pneimonija

Pacientiem intensīvās terapijas nodaļās, kuriem nepieciešama mākslīgā plaušu ventilācija, pastāv risks saslimt ar pneimoniju, ko izraisa gan sabiedrībā iegūtie mikroorganismi, gan īpaši izturīgi slimnīcā sastopami mikroorganismi.

Aspirācijas pneimonija

Aspirācijas rezultātā pārtika, šķidrums, siekalas vai vemšanas masas var nokļūt elpvadā un plaušās. Ja organisms nespēj tās izklepot, var sākties infekcija.

Kā atšķirt pneimoniju no saaukstēšanās vai gripas?

Simptomi dažkārt var būt līdzīgi, tāpēc precīzu diagnozi iespējams noteikt tikai pēc ārsta apskates. Tā kā pneimonija var būt bīstama dzīvībai, jāmeklē medicīniskā palīdzība, ja novēro šādus simptomus:

• Spiedoša sajūta vai sāpes krūškurvī.
• Aizdusa jeb apgrūtināta elpošana.
• Ķermeņa temperatūra sasniedz 38,9 °C vai vairāk.
• Klepus ar dzeltenām, zaļām vai asinīm piejauktām krēpām.

Kas pieder pie paaugstināta riska grupas?

Paaugstināts pneimonijas attīstības risks ir:

• Cilvēkiem, kuri vecāki par 65 gadiem vai jaunāki par 2 gadiem.
• Personām ar hroniskām plaušu vai sirds slimībām, piemēram, cistisko fibrozi, astmu, hronisku obstruktīvu plaušu slimību, emfizēmu, plaušu fibrozi vai sarkoidozi.
• Cilvēkiem ar neiroloģiskiem traucējumiem, kas apgrūtina norīšanu (piemēram, demence, Parkinsona slimība, insults).
• Pacientiem, kuri ārstējas slimnīcā vai dzīvo ilgtermiņa aprūpes iestādēs.
• Smēķētājiem.
• Grūtniecēm.
• Imūnsistēmas pavājināšanās gadījumā – onkoloģijas pacienti, pēc orgānu transplantācijas, ar HIV/AIDS, vai lietojot imunitāti nomācošus medikamentus.

Cik bieži sastopama pneimonija?

Pneimonija ir viena no biežāk sastopamajām slimībām un var skart jebkuru cilvēku. Katru gadu ar pneimoniju slimo miljoniem cilvēku visā pasaulē. Attīstītajās valstīs pneimonija izraisa aptuveni 55 000 nāves gadījumu gadā, bet attīstības valstīs tā joprojām ir galvenais nāves cēlonis.

Pneimonijas simptomi

Pneimonijas izpausmes ir atkarīgas no infekcijas izraisītāja un var svārstīties no viegliem līdz smagiem. Zīdaiņiem, maziem bērniem un senioriem simptomi var atšķirties no pieaugušajiem.

Baktēriju pneimonijas simptomi

Baktēriju pneimonijai simptomi parasti attīstās pēkšņi vai pakāpeniski. Visbiežāk novērojams:

• Augsta temperatūra līdz 40,6 °C.
• Klepus ar dzeltenām, zaļām vai asinīm piejauktām krēpām.
• Nogurums.
• Strauja elpošana.
• Elpošanas grūtības.
• Sirdsdarbība ir paātrināta.
• Pastiprināta svīšana vai drebuļi.
• Sāpes krūškurvī un/vai vēderā, īpaši klepojot vai dziļi ieelpojot.
• Samazināta ēstgriba.
• Zilgani ādas, lūpu vai nagu toņi (cianoze).
• Apjukums vai samaņas traucējumi.

Vīrusu pneimonijas simptomi

Vīrusu izraisīta pneimonija parasti attīstās lēnāk – pa vairākām dienām. Simptomi mēdz sakrist ar bakteriālo, bet var parādīties arī:

• Sauss klepus.
• Galvassāpes.
• Muskuļu sāpes.
• Spēcīgs nogurums vai vājums.

Pneimonijas simptomi zīdaiņiem un maziem bērniem

Zīdaiņiem un jaundzimušajiem simptomi var nebūt izteikti vai arī atšķirties no pieaugušo izpausmēm:

• Drudzis, drebuļi, vispārējs nespēks, pastiprināta svīšana vai sarkana āda.
• Klepus.
• Apgrūtināta vai strauja elpošana.
• Samazināta ēstgriba.
• Vemšana.
• Samazināta enerģija.
• Nemiers vai aizkaitināmība.

Vecākiem un aprūpētājiem jāpievērš uzmanība šādām pazīmēm:

• Čīkstoša vai trokšņaina elpošana.
• Retāka urinēšana vai sausas autiņbiksītes.
• Bālums ādā.
• Samazināta aktivitāte vai apātija.
• Palielināta raudāšana.
• Grūtības baroties.

Pneimonijas simptomi cilvēkiem virs 65 gadiem

Senioriem vai personām ar vājinātu imūnsistēmu var novērot pavājinātas vai neskaidras simptomu izpausmes, piemēram, vājāku klepu vai elpas trūkumu. Bieži parādās arī:

• Pēkšņas pārmaiņas apziņas stāvoklī.
• Sliktāka ēstgriba.
• Pastāvīgs nogurums.
• Pamazām pasliktinās jau esošās veselības problēmas.

Kā rodas pneimonija?

Pneimonija attīstās, kad organisma imūnsistēma reaģē uz infekciju plaušu alveolās, izraisot to iekaisumu un šķidruma uzkrāšanos. Lielāko daļu pneimoniju izraisa dažādas baktērijas, vīrusi vai sēnītes. Pieaugušajiem visbiežāk vainīgas baktērijas, bet bērniem – vīrusi. Biežākās slimības, kas var izraisīt pneimoniju:

• Saaukstēšanās (rinovīruss).
• COVID-19 (SARS-CoV-2).
• Gripa (influenca).
• Cilvēka metapneimovīruss (HMPV).
• Cilvēka paragripas vīruss (HPIV).
• Legioneloze.
• Mycoplasma pneumoniae infekcija.
• Pneimokoku izraisīta slimība.
• Pneumocystis-izraisīta pneimonija.
• Respiratori sincitiālais vīruss (RSV).

Vai pneimonija ir lipīga?

Pati pneimonija nav tieši lipīga, bet infekciju izraisošās baktērijas un vīrusi var izplatīties starp cilvēkiem. Piemēram, gripas vīruss ir viegli pārnēsājams un spēj izraisīt pneimoniju, tomēr ne visi inficētie to attīsta. Streptococcus pneumoniae baktērija, kas bieži izraisa pneimoniju, var nonākt pie citiem cilvēkiem ar klepu, šķaudīšanu vai saskaroties ar inficētiem priekšmetiem. Sēnīšu izraisīta pneimonija nav lipīga – ar to nevar inficēties kā ar baktēriju vai vīrusu infekcijām.

Kā diagnosticē pneimoniju?

Pneimonijas diagnosticēšanai ārsts vispirms izvērtē anamnēzi un veic fizisku izmeklēšanu. Parasti tiek uzklausīti plaušu trokšņi ar stetoskopu un nepieciešamības gadījumā nozīmēti papildu izmeklējumi, piemēram, krūškurvja rentgenuzņēmums, pulsa oksimetrija (skābekļa līmeņa noteikšana asinīs), asins vai krēpu analīzes. Precīzu pneimonijas izraisītāju ne vienmēr izdodas noteikt.

Kādi izmeklējumi nepieciešami pneimonijas diagnostikā?

Ārsts var nozīmēt dažādus izmeklējumus, kuri ļauj konstatēt iekaisumu plaušās, novērtēt to funkciju, kā arī noteikt iespējamo infekcijas izraisītāju. Iespējamās izmeklējumu metodes:

Attēldiagnostika

Krūškurvja rentgens vai datortomogrāfija ļauj konstatēt iekaisuma perēkļus, šķidruma uzkrāšanos vai plaušu audu izmaiņas.

Asins analīzes

Asins analīzes palīdz noteikt infekcijas veidu – vai tā ir baktēriju, vīrusu vai sēņu izraisīta.

Krēpu analīze

Pacientam jāsavāc krēpas speciālā traukā, lai laboratoriski tiktu izvērtēti iespējamie infekcijas pazīmju un izraisītāja klātbūtne.

Pulsa oksimetrija

Pierespiests sensors, parasti uz pirksta, mēra skābekļa daudzumu asinīs un ļauj novērtēt plaušu spēju apgādāt ķermeni ar skābekli.

Pleuras šķidruma analīze

Ja ap plaušām uzkrājas šķidrums, ārsts ar adatu paņem paraugu, lai laboratoriski noteiktu infekcijas klātbūtni un veidu.

Arteriālo asiņu gāzu analīze

Arteriālās asinis paņem no plaukstas, rokas vai cirkšņa artērijas, lai noteiktu skābekļa un oglekļa dioksīda līmeni, kas liecina par plaušu funkcijas efektivitāti.

Bronhoskopija

Reizēm izmanto bronhoskopu – tievu, apgaismotu caurulīti, kuru ievada elpceļos, lai vizuāli apskatītu plaušas un paņemtu materiālu precīzākai laboratoriskai analīzei.

Kā ārstē pneimoniju?

Pneimonijas ārstēšanas taktika atkarīga no cēloņa (baktērijas, vīrusi, sēnītes) un slimības smaguma. Nereti infekcijas izraisītāju precīzi nenosaka, tādēļ terapija tiek vērsta uz simptomu mazināšanu un komplikāciju novēršanu.

Iespējamās ārstēšanas metodes

• Antibiotikas: lieto bakteriālas pneimonijas gadījumā. Pret vīrusiem tās nedarbojas, bet dažreiz nozīmē, ja vienlaikus ir bakteriāla infekcija.
• Pretsēnīšu medikamenti: izmanto, ja pneimoniju izraisījusi sēnīšu infekcija.
• Pretvīrusu līdzekļi: vīrusu izraisītas pneimonijas bieži pāriet pašas, bet dažos gadījumos var lietot pretvīrusu zāles, piemēram, oseltamiviru, zanamiviru vai peramiviru, lai īsinātu slimības gaitu un samazinātu simptomus.
• Skābekļa terapija: ja ķermenim trūkst skābekļa, to ievada caur deguna kaniulu vai masku.
• Intravenoza šķidrumu terapija: šķidrumi i/v palīdz novērst dehidratāciju vai to ārstēt.
• Šķidruma izvades procedūras: ja starp plaušām un krūškurvja sieniņu uzkrājas daudz šķidruma (pleiras izsvīdums), ārsts to var izvadīt ar katetru vai ķirurģiski.

Vai pneimonija var pāriet bez ārstēšanas?

Vīrusu pneimonija bieži pāriet bez specifiskas ārstēšanas, tomēr vienmēr jāievēro ārsta norādījumi, lai mazinātu komplikāciju risku un kontrolētu simptomus.

Kā samazināt pneimonijas simptomus mājas apstākļos?

Simptomu mazināšanai un pašsajūtas uzlabošanai mājās var izmantot dažādas metodes:

• Pretsāpju un pretdrudža medikamenti: ārsts var ieteikt lietot ibuprofēnu vai paracetamolu, lai mazinātu sāpes un temperatūru.
• Pretklepus līdzekļi: pirms klepus slopējošu līdzekļu lietošanas jākonsultējas ar ārstu, jo klepus palīdz attīrīt plaušas no krēpām.
• Elpošanas terapija un vingrinājumi: nepieciešamības gadījumā var tikt izrakstīti, lai atvieglotu elpošanu un veicinātu krēpu izvadīšanu.
• Gaisa mitrinātāji: ārsts var rekomendēt lietot istabas mitrinātāju vai elpot tvaikus dušas telpā, lai atvieglotu elpošanu.
• Lielāks šķidruma daudzums: palīdz uzturēt organismu hidratētu un samazināt krēpu viskozitāti.

Cik ilgā laikā gaidāma atveseļošanās?

Atveseļošanās ilgums ir atkarīgs no:

• vecuma;
• pneimonijas izraisītāja;
• slimības smaguma;
• vienlaikus esošām slimībām vai komplikācijām.

Ja veselības stāvoklis kopumā ir labs, baktēriju pneimonijas uzlabošanās parasti sākas 24–48 stundu laikā pēc ārstēšanas uzsākšanas. Pie vīrusu infekcijas uzlabošanos var sajust pēc dažām dienām, bet daži simptomi, piemēram, klepus vai vājums, var saglabāties vairākas nedēļas.

Cik ilgi pneimonija ir infekcioza?

• Baktēriju pneimonijas gadījumā infekciozitāte parasti izzūd pēc drudža pazušanas un vismaz pēc divām dienām, kopš uzsāktas antibiotikas.
• Vīrusu pneimoniju gadījumos infekcijas risks saglabājas, kamēr ir temperatūra un cilvēks jūtas slikti. Infekciozitāte samazinās pēc pāris dienām bez temperatūras un vispārējā stāvokļa uzlabošanās.