Apendicīts

Apendicīts ir aklās zarnas piedēkļa iekaisums, kas tiek uzskatīts par neatliekamu medicīnisku situāciju un gandrīz vienmēr prasa operatīvu ķirurģisku iejaukšanos. Pēc apendiksa izņemšanas dzīve turpinās bez būtiskiem ierobežojumiem. Apendicītam izšķir divus galvenos tipus:

• Akūts apendicīts. Tā ir visbiežāk sastopamā forma, kuras simptomi uzrodas pēkšņi un strauji pastiprinās vairāku stundu laikā.
• Hronisks apendicīts. Šajā gadījumā piedēklis ir iekaisis, bet diskomforts ne vienmēr pastiprinās. Tipiski sāpes atkārtojas nedēļu, mēnešu vai pat vairāku gadu laikā, un diagnozi noteikt ir sarežģītāk, jo simptomi ir mazāk izteikti.

Apendicīts ir saistīts ar apendiksa, kas ir aptuveni 9 centimetrus garš, caurulītei līdzīgs veidojums, kas atrodas vēdera lejasdaļas labajā pusē, iekaisumu. Šo iekaisumu var izraisīt dažādi faktori, piemēram, baktēriju savairošanās zarnās, sacietējušas fekālijas, resnās zarnas iekaisums vai infekcija ar parazītiem.

Apendiksa atrašanās vieta

Apendikss ir apmēram 9 centimetrus garš caurulīte, kas iziet no resnās zarnas apakšējās labās vēdera zonas. Tā precīza nozīme vēl nav pilnībā skaidra, tomēr tiek uzskatīts, ka apendiksā ir īpaši audi, kas spēj veidot antivielas.

Kādi ir apendicīta cēloņi?

Aptuveni katram divdesmitajam cilvēkam dzīves laikā tiek diagnosticēts apendicīts. Šī slimība skar visu vecumu cilvēkus, taču bērniem līdz 2 gadu vecumam tā ir reta. Biežāk apendicīts ir sastopams 10 līdz 30 gadu vecuma grupā, nedaudz biežāk vīriešiem. Ja ģimenes anamnēzē bijis apendicīts, varētu būt lielāka saslimšanas iespējamība, lai gan apendicīts netiek uzskatīts par iedzimtu slimību. Saslimšana parasti rodas, ja apendikss aizsprostojas, ko visbiežāk izraisa fekālijas, svešķermeņi vai audzējs. Aizsprostojumu var veidot arī infekcija, jo apendikss mēdz palielināties kā atbildes reakcija uz dažādām organisma infekcijām.

• Apendiksolīti. Cietas fekālijas var pārveidoties nelielos akmentiņos un bloķēt apendiksa atveri, radot iekaisumu baktēriju ietekmē.
• Limfoīdo audu hiperplāzija. Limfātiskā sistēma veido baltos asinsķermenīšus un filtrē mikroorganismus, taču pārmērīga limfmezglu darbība infekcijas laikā var izraisīt apendiksa pietūkumu pat tad, ja tā nav infekcijas bojāta. Šāds pietūkums var radīt aizsprostojumu un izraisīt iekaisumu.
• Kolīts. Ja resnā zarna ir iekaisusi, infekcija var izplatīties arī uz apendiksu.
• Audzēji. Retos gadījumos apendiksā var attīstīties audzēji, kas veicina iekaisumu.
• Parazīti. Ja apendiksa atveri bloķē parazīti, tas var izraisīt iekaisuma attīstību.
• Cistiskā fibroze. Dažiem cilvēkiem ar šo slimību apendikss ir palielināts, kas palielina apendicīta iespējamību.

Apendicīta simptomi

Biežāk raksturīgie apendicīta simptomi ir šādi:

• Sāpes vēdera apakšējā labajā pusē vai ap naba, kas vēlāk pāriet uz leju. Tas parasti ir pirmais slimības signāls. Sāpju lokalizācija var atšķirties atkarībā no apendiksa atrašanās vietas. Ja apendikss ir aiz resnās zarnas, sāpes var izstarot iegurņa apvidū; grūtniecības laikā tās var sākties arī augstāk, jo apendikss pārvietojas.
• Nav vēlēšanās ēst.
• Nelabums un vemšana, parasti tās parādās īsi pēc sāpju sākuma vēderā.
• Pietūcis vēders.
• Paaugstināta ķermeņa temperatūra no 37 līdz 39 grādiem.
• Nespēja izvadīt gāzes.

Retāk sastopamie simptomi:

• Trulas vai asas sāpes jebkurā vēdera, muguras vai sēžas daļā.
• Sāpīga vai apgrūtināta urinēšana.
• Vemšana, kas sākas pirms sāpēm vēderā.
• Izteikti krampji.
• Aizcietējums vai caureja kopā ar gāzu uzkrāšanos.

Apendicīts grūtniecības laikā var izpausties atšķirīgi:

• Kuņģa skābes atvilnis vai gremošanas traucējumi.
• Iegurņa sāpes.
• Sāpes zem ribām.
• Sāpes urinējot.

Ja tiek novēroti šie simptomi, nepieciešams nekavējoties sazināties ar ārstu. Akūts apendicīts sākas pēkšņi un attīstās stundu laikā. Savlaicīga diagnostika un ārstēšana palīdz novērst nopietnas sekas. Jāizvairās no ēšanas, dzeršanas, pretsāpju līdzekļu, antacīdu, caurejas veicinošu medikamentu vai sildošu kompresu lietošanas.

Kā tiek noteikts apendicīts?

Apendicītu nav vienkārši noteikt, jo simptomu kopums bieži līdzinās citu slimību pazīmēm, piemēram, žultspūšļa traucējumiem, urīnpūšļa infekcijai, Krona slimībai, gastrītam, nierakmeņiem, zarnu iekaisumam vai olnīcu patoloģijām. Diagnostikā var palīdzēt šādi izmeklējumi:

• Vēdera izmeklēšana, lai noteiktu iespējamu iekaisumu.
• Urīna tests, lai izslēgtu urīnceļu infekciju.
• Taisnās zarnas apskate.
• Asins analīzes, lai pārbaudītu organisma cīņu ar infekciju.
• Datorizētā tomogrāfija (DT), kas tiek uzskatīta par visprecīzāko izmeklēšanas metodi.
• Ultraskaņas izmeklējums.
• Grūtniecības tests un ultrasonogrāfija, lai izslēgtu ārpusdzemdes grūtniecību.
• Iegurņa pārbaude, lai izslēgtu iekaisuma procesus vai olnīcu cistu.

Apendicīta ārstēšana

Apendicīta gadījumā ārstēšana lielākoties ir steidzama un vienīgais efektīvais paņēmiens ir ķirurģiska apendiksa izņemšana jeb apendektomija. Ja ārsts aizdomājas par apendicītu, visbiežāk operāciju veic pēc iespējas drīzāk, lai mazinātu apendiksa plīsuma risku. Ja ir izveidojies abscess, sākumā var nākties izvadīt strutas un šķidrumu, tikai tad veicot apendiksa izņemšanu. Atsevišķos pētījumos norādīts, ka ārstējot akūtu apendicītu tikai ar antibiotikām, dažkārt no operācijas var izvairīties.

Kā norit apendektomija?

Pirms ķirurģiskas iejaukšanās tiek piešķirti antibiotiskie līdzekļi infekcijas apkarošanai. Operācija notiek vispārējā anestēzijā, tādēļ pacients procedūras laikā guļ. Vismaz 8 stundas pirms operācijas nedrīkst ēst un dzert, taču nepieciešamo šķidruma daudzumu ievada caur vēnu. Pastāv divas apendektomijas metodes:

• Laparoskopiskā operācija. Šī metode ir biežāk izmantota, jo nodrošina ātrāku atveseļošanos. Operācijas laikā ārsts piepilda vēderu ar gāzi labākai apskatei un izņem apendiksu, izmantojot līdz 4 centimetrus garu iegriezumu un īpašu instrumentu – laparoskopu. Ja attīstījies vēderplēves iekaisums, ķirurgs attīra vēdera dobumu un izvada strutas. Griezuma vieta tiek sašūta ar uzsūcamiem vai standarta diegiem; ja izmantoti standarta diegi, pēc 7–10 dienām tos jāizņem pie ārsta. Ja nav sarežģījumu, izrakstīšanās no stacionāra notiek 24 stundu laikā.
• Atklāta operācija. Ja apendikss jau ir pārplīsis vai pacientam iepriekš veiktas vēdera dobuma operācijas, tiek veikts lielāks iegriezums vēdera labajā apakšējā daļā. Apendiksu nosien un izņem; ja tas pārplīsis, vēdera dobumu noskalo ar sāls šķīdumu. Šuve tiek aizvērta ar diegiem, daudzos gadījumos ievieto drenāžas caurulīti šķidruma izvadīšanai. Ja attīstījies vēderplēves iekaisums, iegriezums var tikt veikts vēdera vidusdaļā. Slimnīcā var būt jāpavada aptuveni nedēļa.

Pēc operācijas sāpes mazina intravenozie pretsāpju līdzekļi. Dažas stundas pēc procedūras var sākt uzņemt šķidrumu, bet vēlāk pāriet uz cieto pārtiku. Parasti 12 stundu laikā var sākt staigāt. Pēc laparoskopijas sāpes var būt plecu rajonā vai justies vēdera uzpūšanās dēļ iepildītās gāzes. Ārsti iesaka griezuma vietu turēt tīru un sausu, līdz tā sadzīst. Lai atgūtos, kustības pēc laparoskopijas jāierobežo uz 3–5 dienām, pēc atklātas operācijas uz 10–14 dienām. Klepojot, griezuma zonu vēlams piesegt ar spilvenu, lai mazinātu diskomfortu. Aktivitātes pakāpeniski jāpalielina sākot ar īsām pastaigām, bet atpūta nepieciešama pēc sajūtām. Pilnai atgriešanai ikdienas režīmā nepieciešamas 2–3 nedēļas, taču fiziski smaga darba vai sporta pēc atklātas operācijas jāizvairās 4–6 nedēļas. Steidzami jāvēršas pie ārsta, ja pēc apendektomijas novērojat šādas pazīmes:

• Nemazināma vemšana.
• Pieaugošas sāpes vēderā.
• Reibonis vai vispārējs vājums.
• Asinis vemšanas saturā vai urīnā.
• Pastiprinātas sāpes un apsārtums griezuma vietā.
• Paaugstināta ķermeņa temperatūra.
• Strutas izdalīšanās brūcē.

Apendicīta iespējamās komplikācijas

Ja apendicīts netiek ārstēts, piedēklis var pārplīst un vēdera dobumā izplatīt baktērijas un atliekvielas, kas apdraud aknas, kuņģi un zarnas. Tas izraisa vēderplēves iekaisumu, kas ir smaga infekcija ar dzīvībai bīstamām sekām, ja pacientam netiek steidzami nodrošināta antibiotiku terapija un ķirurģiska strutu izvadīšana. Vēl viena komplikācija ir abscess – veidojies strutu sakopojums pēc apendiksa pārplīšanas. Strutas parasti izvada un apendiksu izņem operācijas laikā. Dažos gadījumos apendiksa iekaisums izraisa ileusu – zarnu kustību apstāšanos, kad barība netiek pārvietota tālāk gremošanas traktā; tā ir pārejoša, bet var izraisīt aizcietējumus, vēdera uzpūšanos un gāzu uzkrāšanos. Reti veidojas fistula – patoloģisks kanāls starp diviem orgāniem, kas var rasties pēc apendektomijas un parasti skar zarnas. Šī komplikācija bieži prasa ķirurģisku ārstēšanu. Citas sekas var būt tievās zarnas nosprostojums (barība un šķidrums vairs neizkustas pa zarnu), infekcijas šuvju vietā vai spontāns aborts grūtniecēm.

Apendicīta profilakse

Apendicītu pilnībā novērst nevar. Tomēr cilvēkiem, kuru uzturā ir daudz šķiedrvielu, piemēram, svaigi augļi un dārzeņi, apendicīts sastopams retāk.

Karolina Skrebė

Sveikatos ir gyvenimo būdo ekspertė, specializuojanti įvairiose srityse nuo mitybos ir sporto iki psichologijos ir odontologijos. Ji dalijasi straipsniais apie sveiką maistą, sporto programas, ligų prevenciją bei gydymo būdus. Karolina taip pat analizuoja psichologinius aspektus, tokius kaip streso valdymas ar emocinė gerovė, bei pateikia mokslu grįstus patarimus. Jos tikslas – padėti skaitytojams gyventi sveikiau, laimingiau ir sąmoningiau.